Kāpēc Tu, Kungs, stāvi no tālienes, paslēpies bēdu laikā? ^*

2 No bezdievīgā lepnības bailes nāk nabagam; lai tie top gūstīti savās blēņās, ko tie izdomājuši.

3 Jo bezdievīgais lielās ar savas dvēseles kārību, plēsējs lād^a, viņš zaimo To Kungu. ^*

4 Bezdievīgais savā lielā lepnībā nebēdā par nevienu; visas viņa domas ir: Dieva neesam. ^*

5 Viņa ceļi vienmēr izdodās, Tava sodība ir ļoti tālu no viņa; šņākdams viņš turas pret visiem saviem pretiniekiem. ^*

6 Viņš saka savā sirdī: es netapšu kustināts, jo ļaunumā es nenākšu līdz radu radiem. ^*

7 Viņa mute pilna lāstu un viltus un varmācības, apakš viņa mēles ir grūtums un bēdas. ^*

8 Viņš, sēž paslēpies aiz sētām, viņš nokauj nenoziedzīgo slepenās vietās, viņa acis glūn uz nabagu.

9 Viņš glūn slepenībā kā lauva savā alā, viņš glūn sakampt bēdīgo, viņš sakampj bēdīgo, to ievilkdams savā tīklā. ^*

10 Viņš tup un nometās un uzkrīt ar varu nelaimīgiem.

11 Viņš saka savā sirdī: Dievs ir aizmirsis, Viņš Savu vaigu apslēpis, Viņš neredz ne mūžam. ^*

12 Celies, ak Dievs Kungs, pacel Savu roku, neaizmirsti bēdīgos.

13 Kādēļ bezdievīgais Dievu zaimos un sacīs savā sirdī: Tu nemeklēsi? ^*

14 Tu gan redzi, jo Tu uzlūko mokas un sirdēstus, likdams to Savās rokās; nelaimīgais uz Tevi paļaujas, Tu esi bāriņa palīgs. ^*

15 Salauz bezdievīgā elkoni un meklē ļaunā bezdievību, ka to vairs neatrod. ^*

16 Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam; pagāni ir bojā gājuši no Viņa zemes, ^*

17 Nabagu ilgošanos Tu klausi, ak Kungs! Tu viņiem sirdi stiprini, Tava auss to liek vērā, ^*

18 Tiesu nesdams bāriņam un apspiestam, lai cilvēks, kas no zemes, vairs nedara varas darbus. ^*