Dāvida sirds dziesma. Dziedātāju vadonim, pēc: “nesamaitā.” Vai tad jūs esat mēmi, ka nerunājat taisnību un nepareizi tiesājat, jūs cilvēku bērni? ^*

2 Tiešām, savā sirdī jūs darāt netaisnību virs zemes, ar savām rokām jūs dzenaties uz varas darbu.

3 Bezdievīgie maldās no mātes klēpja, kas melus runā, maldās^a no pašām mātes miesām. ^*

4 Tiem ir tāds niknums kā čūsku dzelonis, kā kurlai odzei, kas savu ausi aizbāž, ^*

5 Ka tā nedzird vārdotāja balsi, kas labi māk apvārdot. ^*

6 Ak Dievs, salauz viņiem zobus mutē, ak Kungs, izrauj jauno lauvu dzerokļus! ^*

7 Lai tie izšķīst kā ūdens, kas notek; kad tie uzvelk savas bultas, tad lai tās ir kā aplauztas, ^*

8 Tā kā gliemezis, kas izkūst, tā lai tie izgaist tā kā sievas nelaikā dzimis bērns, tā lai tie neredz saules. ^*

9 Pirms jūsu ērkšķi dabūs asus galus, Viņš tos aizraus dzīvus, kā ar karstu dusmību.

10 Taisnais priecāsies, kad viņš redz atriebšanu, viņš mazgās savas kājas bezdievīgo asinīs. ^*

11 Un cilvēki sacīs: tam taisnam būs augļi; tiešām, Dievs ir soģis virs zemes. ^*