Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.

2 Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas. ^*

3 Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus, ^*

4 Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas. ^*

5 Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs? ^*

6 Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.

7 Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.

8 Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; visi, kas uz tiem skatās, bēgs. ^*

9 Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.

10 Taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie slavēs^a (iekš Tā Kunga).