Dāvida dziesma. Slavēts lai ir Tas Kungs, mans patvērums, kas manām rokām māca kauties, un maniem pirkstiem karot, ^*

2 Mans žēlotājs un mana stiprā pils, mans patvērums un mans izglābējs, manas priekšturamās bruņas, uz ko es paļaujos, kas manus ļaudis man dara paklausīgus. ^*

3 Kungs, kas ir cilvēks, ka Tu viņu piemini? Un cilvēka bērns, ka Tu viņu lieci vērā? ^*

4 Cilvēks ir kā dvaša, viņa laiks ir kā ēna, kas aiziet. ^*

5 Kungs, nolaid Savas debesis un kāp zemē, aizskar kalnus, ka tie kūp. ^*

6 Met zibeņus un izkaisi tos, šaudi Savas bultas un izbiedē tos. ^*

7 Izstiep Savas rokas no augstības, atpestī mani un izglāb mani no lieliem ūdeņiem, no svešinieku rokas! ^*

8 Viņu mute runā melus, un viņu labā roka ir viltus roka.

9 Ak Dievs, es Tev dziedāšu jaunu dziesmu, es Tev dziedāšu ar desmit stīgu koklēm. ^*

10 Tu ķēniņiem dod pestīšanu, un izglābi Savu kalpu Dāvidu no nikna zobena. ^*

11 Izglāb mani un atpestī mani no svešinieku rokas, kas ar savu muti melus runā, un viņu labā roka ir viltus roka; ^*

12 Ka mūsu dēli uzaug savā jaunībā kā stādi, mūsu meitas kā izcirsti stūra pīlāri pils namos. ^*

13 Ka mūsu klētis ir pilnas un izdod visādu mantu, ka mūsu ganāmie pulki pa tūkstošiem vedās un pa simts tūkstošiem mūsu laidaros;

14 Ka mūsu liellopi augļojās, un ka postīšanas, laupīšanas, vaidēšanas nav mūsu ielās. ^*

15 Svētīga tauta, kam tā klājās, svētīga tauta, kam Tas Kungs ir par Dievu. ^*