Dāvida dēla, Jeruzālemes ķēniņa, mācības vārdi. ^*

2 Niecība vien, saka mācītājs, niecība vien, viss ir niecība. ^*

3 Kāds labums cilvēkam atlec no visa viņa grūta darba, ar ko viņš nodarbojās pasaulē. ^*

4 Cits dzimums aiziet un cits dzimums nāk; bet zeme pastāv mūžīgi. ^*

5 Saule lec un saule noiet un steidzās uz savu vietu, kur tā atkal uzlec. ^*

6 Vējš iet pret dienasvidu un iet apkārt pret ziemeļa pusi; tas pūš visapkārt griezdamies un riņķī apgriežas atpakaļ.

7 Visas upes ietek jūrā, tomēr jūra netop pilnāka. Tai vietā, no kurienes upes nāk, turp tās atkal atgriežas atpakaļ.

8 Visās lietās ir tik daudz grūtuma, ka neviens to nevar izteikt. Acīm nepietiek redzot, un ausīm nepietiek dzirdot. ^*

9 Kas jau ir bijis, tas vēl būs; un kas jau ir darīts, tas vēl taps darīts; un it nekā jauna nav pasaulē. ^*

10 Vai ir kas, par ko varētu sacīt: redzi, tas ir jauns? Tas jau ilgi bijis vecos laikos, kas bijuši pirms mums. ^*

11 Kas pagājis, netop pieminēts; un kas nāks, to arī nepieminēs tie, kas pēc tam būs.

12 Es, mācītājs, biju ķēniņš pār Israēli Jeruzālemē. ^*

13 Un apņēmos savā sirdī, ar gudrību izmeklēt un izdibināt visu, kas apakš debess notiek. Šo grūto pūliņu Dievs cilvēku bērniem ir uzlicis, lai ar to nopūlējās. ^*

14 Es uzlūkoju visus darbus, kas pasaulē notiek, un redzi, viss bija niecība un grābstīšanās pēc vēja. ^*

15 Kas līks, nevar palikt taisns; un kā nav, to nevar skaitīt. ^*

16 Es runāju savā sirdī un sacīju: redzi, es gudrībā esmu augsti cēlies un pieņēmies vairāk nekā visi, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē, un mana sirds ir redzējusi gudrības un zinības papilnam. ^*

17 Un es apņēmos savā sirdī, atzīt gudrību un zinību, neprātību un ģeķību. Bet es samanīju, ka tā ir grābstīšanās pēc vēja. ^*

18 Jo kur daudz gudrības, tur ir daudz grūtības, un jo vairāk atzīšanas, jo vairāk bēdu. ^*