Sūti tavu maizi pār ūdeņiem, jo tu atradīsi to atkal pēc daudz dienām. ^*a

2 Izdali to septiņiem vai astoņiem, jo tu nezini, kāda nelaime būs virs zemes. ^*

3 Kad padebeši pilni, tad tie izlej lietu uz zemi; un kā koks kritīs pret dienvidu vai pret ziemeli, - kur koks krīt, tur tas arī paliek.

4 Kas uz vēju mana, tas nesēj, un kas uz padebešiem raugās, tas nepļauj. ^*

5 Tā kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, jeb kā kauli aug grūtas sievas miesās, tāpat tu nezini Dieva darbu, ko Viņš visu padara. ^*

6 No rīta sēj savu sēklu un neliec mierā savu roku vakarā; jo tu nezini, kā jo labi izdosies, vai šā vai tā; un kad abi izdotos, tad būtu jo labi.

7 Gaisma ir salda un acīm tīk sauli redzēt.

8 Bet jebšu cilvēks daudz gadus dzīvo un arvien priecājās, tad lai tomēr viņš arī piemin nebaltās dienas, jo viņu būs daudz. Viss, kas nāk, ir niecība. ^*

9 Priecājies, jaunekli, savā jaunībā, un lai tava sirds tur labu prātu savas jaunības dienās, un staigā kā tava sirds kāro un kā tavām acīm patīk; bet zini, ka Dievs par visu šo tevi vedīs tiesas priekšā. ^*

10 Tad izmet nu skumību no savas sirds un aizdzen ļaunumu no savām miesām; jo jaunība un bērnība^b ir niecība^c.