Taisnais iet bojā, un nav neviena, kas to ņem pie sirds, un dievbijīgie top aizrauti, un neviens to neliek vērā. Jo taisnais top aizrauts, pirms ļaunums nāk. ^*

2 Kas savu taisno ceļu gājuši, nāk pie miera un dus savās telpās. ^*

3 Bet jūs, nākat šurp, zīlnieces bērni, laulības pārkāpēja un maucinieces dzimums. ^*

4 Par ko jūs smejaties? Pret ko jūs atplēšat savu muti un izstiepjat savu mēli? Vai jūs neesat pārkāpēju bērni un viltnieku dzimums? ^*

5 Jūs esat sakarsuši uz dievekļiem apakš visiem zaļiem kokiem un nokāvāt bērnus pie upēm apakš akmens kalnu stūriem. ^*

6 Pie gludeniem upes akmeņiem bija tava daļa, tā bija tava tiesa, un tiem tu izlēji dzeramu upuri un upurēji ēdamu upuri; vai Man ar to bija mierā būt? ^*

7 Tu taisīji savu gultu lielā un augstā kalnā, pat tur tu uzkāpi, upurus upurēt. ^*

8 Un aiz durvīm un stenderēm tu liki savu piemiņas zīmi, jo atstādamies no Manis tu atsedzi sevi un uzkāpi un taisīji platu savu gultu un slēdzi derību ar tiem. ^*

9 Tu iemīlēji viņu gultu un uzlūkoji to vietu. Tu gāji ar eļļu pie ķēniņa un nesi daudz smaržīgu zāļu, un tālu sūtīji savus vēstnešus un meties zemē līdz ellei. ^*

10 Tu nopūlējies savā garā ceļā un nesacīji: velti! Tu atradi jaunu spēku, tāpēc tu nenoguri. ^*

11 Bet no kā tev bija bail un ko tu bijies? Jo tu paliki par meli un Mani nepieminēji un neņēmi pie sirds. - Vai nav tā, kad Es sen dienām klusu cietis, tad tu Manis nebīsties? ^*

12 Es darīšu zināmu tavu taisnību un tavus darbus, ka tie tev nepalīdzēs. ^*

13 Kad tu brēksi, tad lai tev palīdz tavs (dievekļu) pulks; bet vējš tos visus aiznesīs, un vēsma tos aizraus. Bet kas uz Mani paļaujas, tas iemantos zemi un Manu svēto kalnu. ^*

14 Un Viņš sacīs: līdziniet, līdziniet, sataisiet ceļu, atņemat šķēršļus no Manu ļaužu ceļa. ^*

15 Jo tā saka Augstais un Varenais, kas dzīvo mūžīgi un kā vārds ir svēts: Es dzīvoju augstībā un svētā vietā un pie tā, kam sagrauzts un pazemīgs gars, ka dzīvu daru garu pazemīgiem un dzīvu daru sirdi sagrauztiem. ^*

16 Jo Es nebāršos mūžīgi nedz dusmošos bez gala; jo Mana vaiga priekšā nonīktu gars un dvēseles, ko esmu radījis. ^*

17 Es biju apskaities par viņu grēcīgo mantas kārību un tos situ^a un apslēpos un apskaitos, taču tie atkāpušies aizgāja pa savas sirds ceļu. ^*

18 Es ieraudzīju viņu ceļus, un tos dziedināšu, un Es tos vadīšu un došu prieku tiem, kas apbēdināti. ^*

19 Es radīšu lūpu augļus: miers, miers lai ir tiem, kas tālu un kas tuvu, saka Tas Kungs, un Es tos dziedināšu. ^*

20 Bet bezdievīgie ir kā aizkustināta jūra, kas nevar nostāties, un viņas viļņi izmet dūņas un dubļus.

21 Bezdievīgiem nav miera, saka mans Dievs. ^*