Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos.

2 Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību. ^*

3 Dievs nāk no Temana un Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas. ^*

4 Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abās pusēs, un tur Viņa spēks^a slēpjās. ^*

5 Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām. ^*

6 Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus. ^*

7 Es redzēju Kušana^b ļaužu teltis postā un Midiāniešu dzīvokļus drebam. ^*

8 Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem? ^*

9 Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs. ^*

10 Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas. ^*

11 Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot. ^*

12 Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas. ^*

13 Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.) ^*

14 Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā. ^*

15 Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem.

16 Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, kaut es varētu dusēt bēdu dienā, kad Viņš uz augšu celsies pret ļaudīm tos izdeldēt^c. ^*

17 Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un vērsis nav laidaros. ^*

18 Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja. ^*

19 Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs manos augstumos^d. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm. ^*