Saturs

Dāvida dziesmu grāmata 41. dziesma.

Par labdarīšanu un viltību.

1. Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Svētīgs tas, kas nabagu apgādā; to Tas Kungs izglābs ļaunā dienā.  Mat 11.6. Efe 6.13.

2. Tas Kungs to pasargās un uzturēs pie dzīvības, Viņš tam liks labi klāties virs zemes un to nenodos viņa ienaidnieku prātam.  27.12.

3. Tas Kungs to atspirdzinās uz neveselības gultas; Tu viņam palīdzēsi guļā no visas viņa sērgas.

4. Es sacīju: ak Kungs, esi man žēlīgs, dziedini manu dvēseli, jo es pret Tevi esmu grēkojis.  6.3.

5. Mani ienaidnieki runā ļaunu no manis: kad viņš nomirs un viņa vārds ies bojā?

6. Un kad tie nāk, mani apraudzīt, tad tie viltu runā; ar savu sirdi tie sameklē niekus, iziet ārā un izplukšķ.  Mat 19.3. 22.15.

7. Visi, kas mani ienīst, musina kopā pret mani, un domā ļaunu pret mani.

8. Blēņu darbu tie apņēmušies savā prātā: kad tas guļ, tad viņš vairs necelsies!  Ījab 14.12. Mat 27.66.

9. Un pat mans draugs, kam es uzticējos, kas manu maizi ēda, mani min pa kājām.  55.14. Jāņ 13.18. Ap.darb 1.16. Dan 11.26.

10. Bet Tu, ak Kungs, esi man žēlīgs, un uzcel mani, tad es tiem to maksāšu!  103.10. Jes 59.18. 40.2.

11. Pie tam es zinu, ka Tev labs prāts pie manis, ka mans ienaidnieks par mani negavilēs.  30.2.

12. Bet Tu mani uzturi manā nenoziedzībā, un mani iecel Savā priekšā mūžīgi.  16.11. 141.10.

13. Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, mūžīgi mūžam! Āmen, Āmen.  72.18. 89.53. 106.48. 159.6.