Dāvida dziesmu grāmata ← 78. dziesma. →
Dieva laipnība un bardzība Viņa ļaudīm par mācību.
1. Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu. 50.7. 73.1. 81.9.
2. Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem. 49.5. Mat 13.35. Eceh 17.2.
3. Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, 44.2.
4. To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5. Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem. 2Moz 12.26. 5Moz 4.9. 8.2.
6. Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem. 5Moz 4.10. 6.7. 11.19.
7. Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8. Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva. 5Moz 32.5.
9. Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanās dienā. Soģ 12.1.
10. Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11. Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12. Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā. 4Moz 13.23. Jes 19.11.
13. Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu; 106.9. 2Moz 15.8.
14. Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu. 2Moz 13.21. 14.19.
15. Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem. 2Moz 17.6. 4Moz 20.11.
16. Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm. 105.41.
17. Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī, 5Moz 9.7.
18. Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei, 2Moz 16.2.3. 4Moz 11.4-6. 21.5.
19. Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20. Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21. Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli. 4Moz 11.1.
22. Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu. 78.32.
23. Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis, 2Ķēn 7.2.
24. Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm. 105.40. 2Moz 16.14. 4Moz 11.7. Jāņ 6.31.
25. Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam. 1Kor 10.3.
26. Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku, 2Moz 10.13.
27. Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis, 2Moz 16.13. 4Moz 11.31.
28. Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29. Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības. 106.15.
30. Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē, 4Moz 11.33.
31. Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32. Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem. 4Moz 14.11.
33. Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā. 90. 4Moz 14.29. 5Moz 2.1.14.
34. Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu, Jes 26.16.
35. Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36. Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37. Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā. 78.8.
38. Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39. Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas. 103.13.14. Ījab 7.7.
40. Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā! 78.17.
41. Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42. Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43. Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā, 78.12.
44. Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert, 2Moz 7.17.
45. Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja, 2Moz 8.2.21.
46. Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem, 2Moz 10.4.
47. Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem, 2Moz 9.22. 1Ķēn 10.27.
48. Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem, 2Moz 9.18.25.
49. Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50. Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim, 2Moz 9.3.8.
51. Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos, 105.36. 2Moz 11.5. 12.29.30.
52. Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku, 77.21. 2Moz 12.37. 14.22. Jes 63.11.
53. Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja. 2Moz 14.13.28.
54. Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi. 78.68. 2Moz 15.17. 5Moz 3.25.
55. Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās. 44.3. Joz 17.5.14.
56. Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības, 5Moz 6.16.
57. Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops, 78.9. 2Sam 1.22. Hoz 7.16.
58. Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm. 2Moz 32.16.21. 1Ķēn 14.23.
59. Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba. 78.21.
60. Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā. 1Sam 1.3. Jer 7.12.
61. Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā; 1Sam 4.11.21. 2Laik 6.41.
62. Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63. Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64. Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja. 1Sam 4.17.20. Ījab 27.15.
65. Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris, 44.24.
66. Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem, 1Sam 5.6.9.12.
67. Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti, 78.60.
68. Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja; 48.3. 68.17. 76.3.
69. Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70. Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem, 1Sam 16.11. 17.34.
71. No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību. 1Sam 16.11.
72. Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku. 2Sam 8.15. Eceh 34.23.