Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 3. nodaļa. →
Jēzus dziedina sabatā viena cilvēka nokaltušu roku, 1; aicina divpadsmit apustuļus, 13; turās farizeju zaimošanai pretī, 22; izstāsta, kas ir Viņa īstenieki, 31.
1. Un Viņš atkal iegāja sinagogā. Un tur bija cilvēks, kam bija nokaltusi roka. 1.21. Lūk 6.6.
2. Un tie uz Viņu glūnēja, vai Viņš sabatā to dziedinās, ka Viņu varētu apsūdzēt.
3. Un Viņš sacīja cilvēkam, kam nokaltusi roka bija: “Nāc te šurp.”
4. Un Viņš uz tiem sacīja: “Vai ir brīv sabatā labu darīt vai ļaunu darīt? Dvēseli glābt vai maitāt?” Bet tie stāvēja klusu.
5. Un Viņš tos uzlūkoja visapkārt ar dusmību un turklāt viņu sirds cietības dēļ noskumis Viņš tam cilvēkam sacīja: “Izstiep savu roku!” Un tas to izstiepa, un viņa roka palika atkal vesela tā kā tā otra. Jāņ 11.33.
6. Un farizeji izgāja un sarunājās tūdaļ ar Hērodus sulaiņiem pret Viņu, ka Viņu nomaitātu. 8.15. Lūk 3.1. Mat 22.16.
7. Bet Jēzus aizgāja ar Saviem mācekļiem pie jūras, un liels ļaužu pulks no Galilejas un Jūdu zemes Viņam gāja pakaļ.
8. Arī no Jeruzālemes un Idumejas un no viņpus Jordānes un tie, kas pie Tirus un Sidonas, liels pulks, dzirdējuši, ko Viņš darīja, nāca pie Viņa.
9. Un Viņš Saviem mācekļiem sacīja, lai kāda laiviņa Viņam būtu gādāta to ļaužu dēļ, ka tie Viņu nemāktu.
10. Jo Viņš darīja daudzus veselus, tā ka tie, kam kādas kaites bija, Viņam lauzās klāt, lai Viņu aizskartu.
11. Un nešķīstie gari, kad tie Viņu redzēja, krita pie zemes viņa priekšā un brēca sacīdami: “Tu esi Dieva Dēls.” 1.34. 9.20. Lūk 4.41. Jēk 2.19.
12. Un Viņš tos stipri aprāja, lai Viņu nedarītu zināmu. 1.25.
13. Un Viņš uzkāpa tai kalnā un aicināja, kurus pats gribēja, un tie nāca pie Viņa. Mat 5.1. Jāņ 15.16.19. Ap.darb 1.2.
14. Un Viņš iecēla divpadsmit (ko nosauca par apustuļiem), lai tie pie Viņa būtu, un Viņš tos izsūtītu, Dieva vārdu sludināt, Lūk 6.13. Ap.darb 1.21.22. Mat 10.5.
15. Un lai tiem vara būtu, neveselības dziedināt un velnus izdzīt. Mat 10.1.
16. Un Viņš Sīmanim pielika to pavārdu Pēteris; Jāņ 1.42.
17. Un Jēkabu, to Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika pavārdus: Boānerges, tas ir: pērkona bērni; Lūk 9.54. (Dāv.dz 68.34.).
18. Un Andreju un Filipu un Bartolomeju un Mateju un Tomu un Jēkabu, Alfeja dēlu, un Tadeju un Sīmani no Kānas,
19. Un Jūdasu Iskariotu, kas Viņu arī nodeva.
20. Un tie nāca mājās. Un ļaudis atkal sapulcējās, tā ka tiem vaļas nebija, ne maizi ēst. 2.1. 6.31.
21. Un kad tie(savējie), kas pie Viņa bija, to dzirdēja, tad tie izgāja, Viņu savaldīt. Jo tie sacīja: “Viņš ir bez prāta.” p.31.
22. Un tie rakstu mācītāji, kas no Jeruzālemes bija nākuši, sacīja: “Viņam ir Belcebuls, un caur velnu virsnieku Viņš velnus izdzen.” Mat 11.18. Jāņ 8.48. Lūk 11.15.
23. Un tos pieaicinājis, Viņš tiem sacīja caur līdzībām: “Kā var sātans sātanu izdzīt? Mat 12.25.
24. Un ja kāda valsts savā starpā top ienaidā, tad tāda valsts nevar pastāvēt.
25. Un ja kāds nams pret sevi pašu nemierā, tad tāds nams nevar pastāvēt.
26. Ja nu sātans ceļas pret sevi un pats nīstās, tad viņš nevar pastāvēt, bet viņa gals ir klātu.
27. Bet neviens nevar varenā namā ieiet un viņa rīkus laupīt, ja tas papriekš vareno nesaista un tad viņa namu laupa.
28. Patiesi, Es jums saku: visi grēki cilvēku bērniem top piedoti, arī pat Dieva zaimošanas, ar ko tie Dievu zaimo;
29. Bet kas To Svēto Garu zaimo, tas nemūžam nedabū piedošanu, bet ir sodāms caur mūžīgu sodību.”
30. Jo tie sacīja: “Viņam ir nešķīsts gars.” p.22.
31. Tad Viņa māte un Viņa brāļi nāca un ārā stāvēdami pie Viņa sūtīja un Viņu sauca. p.21. Lūk 8.19.
32. Un ļaudis sēdēja ap Viņu un uz Viņu sacīja: “Redzi, Tava māte un Tavi brāļi ārā Tevi meklē.”
33. Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Kas ir Mana māte un Mani brāļi?”
34. Un Viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap Viņu sēdēja, un sacīja: “Redzi, Mana māte un Mani brāļi.
35. Jo, ja kas Dieva prātu dara, tas ir Mans brālis un Mana māsa un Mana māte.”