Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 6. nodaļa. →

Galileji Jēzu un Viņa mācību nicina, 1; apustuļi top izsūtīti Dieva vārdu sludināt, 7; Hērodus liek Jānim galvu nocirst, 14; Jēzus ēdina piectūkstoš vīrus, 35; nāk naktī pie Saviem mācekļiem pa jūru, 48; dziedina daudz neveselus.

1. Un Viņš no turienes izgāja un nāca Savā tēva pilsētā, un Viņa mācekļi Viņam gāja līdz.  Mat 13.54.

2. Un kad sabatsnāca, Viņš iesāka sinagogā mācīt; un daudzi Viņu dzirdēdami izbrīnījās un sacīja: “Kur Šim tas nāk? Un kas tā par gudrību, kas Viņam dota, un kā tādi brīnumi notiek caur Viņa rokām?  Jāņ 7.15.

3. Vai Viņš nav tas amatnieks, Marijas dēls, un Jēkaba un Jāzepa un Jūdas un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums?” Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.  Lūk 4.22. Jāņ 6.42.

4. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Pravietis nekur nav mazāk cienīts nekā savā tēva zemē un pie saviem radiem un savās mājās.”

5. Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt, tik vien retiem vājiem Viņš rokas uzlika un tos dziedināja.  9.22.23.

6. Un Viņš brīnījās par viņu neticību un pārstaigāja tos miestus, visapkārt mācīdams.  (Mat 8.10.).

7. Un Viņš sasauca divpadsmit un iesāka tos sūtīt pa diviem un tiem deva varu pār tiem nešķīstiem gariem,  Mat 10.1. Lūk 9.1. 10.1.

8. Un tiem pavēlēja, ka tie neko neņemtu līdz uz ceļu kā vien spieķi, ne kulīti, ne maizes, nedz naudas jostā;

9. Bet ka kurpes apautu un neapvilktu divus svārkus.

10. Un Viņš uz tiem sacīja: “Kur jūs kādā namā ieiesiet, tur paliekat, tiekams jūs no turienes aizejat.

11. Un ja kādā vietā jūs nepieņems, nedz jūs klausīs, tad izejat no turienes un nokratiet pīšļus no savām kājām viņiem par liecību. Patiesi, Es jums saku: Vieglāki būs Sodomas un Gomoras ļaudīm soda dienā nekā tādai pilsētai.”  Mat 10.14.

12. Un izgājuši tie sludināja, lai atgriežas no grēkiem.  Mat 3.2.

13. Un izdzina daudz velnus un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja tos veselus.  (Lūk 10.34.) Jēk 5.14.15. 2Ķēn 20.7.

14. Un ķēniņš Hērodus to dzirdēja (jo Viņa Vārds bija tapis zināms) un sacīja: “Jānis, Kristītājs, no miroņiem ir uzmodināts, un tādēļ Viņš dara tādus varenus brīnumus.”  Lūk 9.7.

15. Citi sacīja: “Viņš ir Elija,” un citi sacīja: “Viņš ir pravietis, jeb tā kā viens no praviešiem.”  8.28.

16. Bet Hērodus to dzirdējis sacīja: “Viņš ir Jānis, kam es galvu nocirtis, tas no miroņiem ir uzmodināts.”

17. Jo viņš, Hērodus, bija sūtījis un Jāni grābis un to cietumā licis Hērodijas, Filipa, viņa brāļa, sievas dēļ; jo viņš to bija precējis.  Mat 14.3.

18. Jo Jānis uz Hērodu bija sacījis: “Tev nepieklājās, ka tev ir sava brāļa sieva.”  3Moz 18.16.

19. Bet Hērodija viņu nīdēja un viņu gribēja nokaut; un nevarēja.

20. Jo Hērodus Jāni bijās zinādams, viņu esam taisnu un svētu vīru, un viņu turēja cieņā, un viņu klausīdams viņš daudz ko darīja un labprāt viņu dzirdēja.  Jer 37.17.

21. Un tur prieka diena gadījās, kad Hērodus savā dzimšanas dienā saviem lieliem kungiem un virsniekiem un augstākajiem iekš Galilejas dzīres taisīja.

22. Un Hērodijas meita ienākusi dejoja un labi patika Hērodum un tiem, kas līdz pie galda sēdēja. Tad ķēniņš sacīja uz meiteni: “Lūdz no manis ko gribēdama, es tev došu.”

23. Un viņš tai zvērēja: “Ko tu no manis lūgsi, to es tev došu, ar līdz pat pusei no manas valsts.”

24. Bet viņa izgājusi sacīja savai mātei: “Ko lai es lūdzu?” Bet tā sacīja: “Jāņa, Kristītāja, galvu.”

25. Un tūdaļ viņa gāja steigšus iekšā pie ķēniņa, lūdza un sacīja: “Es gribu, ka tu man tūlīt dod kādā bļodā Jāņa, Kristītāja, galvu.”

26. Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvērēšanas un to dēļ, kas pie galda sēdēja, viņai to negribēja liegt.

27. Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi, un pavēlēja, viņa galvu atnest.

28. Un tas nogājis, viņam cietumā galvu nocirta un atnesa viņa galvu bļodā un deva to meitenei, un tā meitene to deva savai mātei.

29. Un kad viņa mācekļi to dzirdēja, tad tie nāca un paņēma viņa miesas un tās ielika kapā.

30. Un apustuļi sapulcējās pie Jēzus un Tam stāstīja visu, ko tie bija darījuši un ko tie bija mācījuši.  p.7.

31. Un Viņš uz tiem sacīja: “Nāciet savrup kādā vientuļa vietā un atpūšaties maķenīt.” Jo daudz bija, kas nāca un gāja, un tiem nebija vaļas ne ēst.  3.20. Lūk 9.10.

32. Un tie laivā nogāja savrup uz kādu tukšu malu.

33. Un ļaudis redzēja, ka tie nocēlās, un daudzi Viņu pazina un satecēja kājām no visām pilsētām kopā un atnāca tur papriekš un sapulcējās pie Viņa.

34. Un Jēzus iziedams redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam gana nav. Un Viņš iesāka tos daudz mācīt.  Mat 14.14. 9.36.

35. Un pašā pavakarē Viņa mācekļi pie Tā nāca un sacīja: “Šī vieta ir tukša, un diena jau drīz pagalam.

36. Atlaidi tos, ka tie var noiet pa tām apkārtējām sētām un miestiem un sev maizi pirkt, jo tiem nav ko ēst.”

37. Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Un tie uz Viņu sacīja: “Vai tad mums būs noiet un par divsimt grašiem maizi pirkt un tiem dot ēst?”  Mat 15.33.

38. Bet Viņš uz tiem sacīja: “Cik maizes jums ir? Ejat un raugāt.” Un tie raudzījuši sacīja: “Piecas un divas zivis.”

39. Un Viņš tiem visiem pavēlēja pa pulkiem zaļā zālē apsēsties.

40. Un tie apsēdās rindās pa simtiem un pa piecdesmitiem.  Lūk 9.14.

41. Un Viņš ņēma tās piecas maizes un tās divas zivis, skatījās uz debesīm, pateicās un pārlauza maizes un deva Saviem mācekļiem, ka tie viņiem liktu priekšā, arī divas zivis Viņš visiem izdalīja.  7.34.

42. Un tie visi ēda un paēda,

43. Un salasīja no druskām divpadsmit pilnus kurvjus, un no zivīm.  8.8.

44. Un vīru, kas bija ēduši no maizēm, bija pie piectūkstošiem.

45. Un Viņš tūdaļ Saviem mācekļiem lika laivā kāpt un papriekš pārcelties uz Betsaidu, kamēr Viņš tos ļaudis atlaistu.  Jāņ 6.15.

46. Un tos atlaidis, Viņš gāja uz kalnu, Dievu lūgt.  (Lūk 6.12.).

47. Un kad vakars metās, tad tā laiva bija jūras vidū un Viņš viens pats uz zemes.

48. Un redzēdams tos braucot bēdās esam (jo vējš tiem bija pretī), Viņš naktī gaiļos pie tiem nāca, pa jūru staigādams un gribēja tiem iet garām.

49. Bet kad tie Viņu redzēja pa jūru staigājam, tad tiem šķita ķēmu esam un tie iebrēcās.

50. (Jo visi Viņu redzēja un izbijās.) Un tūdaļ Viņš ar tiem runāja un uz tiem sacīja: “Turat drošu prātu, Es tas esmu; nebīstaties!”

51. Un Viņš iekāpa pie tiem laivā, un vējš nostājās, un tie pārlieku iztrūcinājās pie sevis un brīnījās.  4.39.

52. Jo viņi pie tām maizēm neko nebija nopratuši, jo viņu sirds bija cieta.  7.18. 8.17.

53. Un pārcēlušies tie nāca uz Ģenecaretes zemi un laida tur pie malas.

54. Un kad tie no laivas izkāpa, tad ļaudis Viņu tūdaļ nomanīja  Jāņ 6.23.

55. Un skrēja pa visu to tiesu un iesāka vājos uz gultām šurp un turp vest, kur tie dzirdēja Viņu esam.  Mat 4.24.

56. Un kur Tas iegāja miestos vai pilsētās vai ciemos, tur tie neveselos nolika uz tirgiem(un ielām) un Viņu lūdza, ka tikai Viņa drēbju vīli varētu aizskart. Un cik Viņu aizskāra, tie tapa glābti.  5.27.28.