Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim, Jedutunam. Tiešām, mana dvēsele ir klusu uz Dievu, no Viņa nāk mana pestīšana. ^*

2 Tiešām, Viņš ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es daudz nešaubīšos. ^*

3 Cik ilgi jūs visi vienam krītat virsū, to satrieciet kā ielīkušu sienu un iedauzītu mūri? ^*

4 Viņi uz to vien domā, viņu nogāzt no viņa godības; tiem patīk meli; ar savu muti tie svētī, bet sirds dziļumā tie lād. (Sela.) ^*

5 Tiešām, mana dvēsele, esi klusu uz Dievu, jo no Viņa ir mana cerība.

6 Viņš vien ir mans akmens kalns un mans Pestītājs, mans patvērums, ka es nešaubīšos, ^*

7 Pie Dieva ir mana pestīšana un mans gods, mana stipruma klints, mana cerība stāv uz Dievu. ^*

8 Cerējiet uz Viņu vienmēr, jūs ļautiņi, izgāziet savu sirdi Viņa priekšā; Dievs mums ir par patvērumu. (Sela.) ^*

9 Tiešām, cilvēku bērni nav nekas, lieli ļaudis ir nelietība; uz svariem likti tie kopā būtu vieglāki nekā vējš. ^*

10 Nepaļaujaties uz netaisnību un uz laupījumu, netopiet nelieši^a; kad bagātība vairojās, tad nedodaties uz to ar savu sirdi. ^*

11 Dievs vienu vārdu ir runājis, to dažkārt esmu dzirdējis, ka Dievs ir varens. ^*

12 Un Tu, ak Kungs, esi žēlīgs, jo Tu maksā ikvienam pēc viņa darba. ^*