Svētī^a To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību tērpies. ^*

2 Tu ģērbies ar gaismu kā apģērbā, Tu izklāj debesis kā telti. ^*

3 Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, Tu dari padebešus par saviem ratiem, Tu staigā uz vēja spārniem. ^*

4 Tu dari Savus eņģeļus par gariem un Savus sulaiņus par uguns liesmām^b. ^*

5 Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam. ^*

6 Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem. ^*

7 No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām; ^*

8 Kalni cēlās un lejas nogrima vietā, ko Tu tām biji licis.

9 Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās. ^*

10 Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem. ^*

11 Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.

12 Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.

13 Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta. ^*

14 Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes ^*

15 Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi. ^*

16 Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Libānus, ko Viņš ir dēstījis.

17 Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm. ^*

18 Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu. ^*

19 Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zina savu noiešanu. ^*

20 Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.

21 Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva. ^*

22 Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās. ^*

23 Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.

24 Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna. ^*

25 Redzi, jūra, liela un plata uz abām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi radījumi^c, lieli un mazi.

26 Tur iet lielas laivas un levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties. ^*

27 Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā. ^*

28 Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti. ^*

29 Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem. ^*

30 Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi. ^*

31 Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem. ^*

32 Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp. ^*

33 Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu. ^*

34 Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga. ^*

35 Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Svētī^d To Kungu, mana dvēsele, Alleluja. ^*