139
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Kungs, Tu esi izpētījisa mani un pazīsti.
2 Tu zini manu sēdēšanu un celšanos, Tu noproti manas domas no tālienes. *
3 Lai eju, lai guļu, Tu esi ap mani, un Tev zināmi visi mani ceļi. *
4 Jo nav ne vārda uz manas mēles; redzi, Kungs, to visu Tu zini.
5 Tu mani aptverb aizmugurē un priekšā un turi Savu roku pār mani.
6 Šī atzīšana man ir pārāk brīnišķīga un augsta, es to nevaru izprast.
7 Kur man būs aiziet no Tava Gara, un kur man būs bēgt no Tava vaiga?
8 Ja es kāptu debesīs, tad Tu tur esi; ja es nogultos ellē, redzi, Tu tur arīdzan esi. *
9 Ja es ņemtu rītausmasc spārnus un paliktu jūras galā. *
10 Tad arī tur Tava roka mani vadīs, un Tava labā roka mani turēs.
11 Ja es sacītu: Lai tumsa mani apklāj un naktī, lai paliek gaisma ap mani: *
12 Tad arī tumsa Tavā priekšā nebūtu tumša, un nakts spīdētu kā diena, tumsa būtu kā gaisma. *
13 Jo Tu esi radījis manu iekšienid, Tu mani esi apsedzis manas mātes miesās. *
14 Es Tev pateicos, ka es ļoti brīnišķi esmu darīts, brīnišķi ir Tavi darbi, un mana dvēsele to labi zina. *
15 Mani kauli Tev nebija apslēpti, kad es slepenībā tapu darīts, kad es tapu iztaisīts mātes miesās, zemes dziļumose. *
16 Tavas acis redzēja mani, vēl neiztaisītu pītif, un visas nākamās dienas bija rakstītas Tavā grāmatā, kad vēl nebija nevienas. *
17 Cik dārgas man ir Tavas domas, ak Dievs! Cik liels ir viņu skaits! *
18 Kad tās jāskaita, tad viņu vairāk nekā smiltis. Es uzmostos un vēl esmu pie Tevis. *
19 Ak Dievs, kaut Tu bezdievīgo nokautu, un kaut asinsvainīgie no manis atstātos. *
20 Tie par Tevi runā ar negantību un Tavi ienaidnieki lepojās ar viltu.
21 Vai man nebūs ienīdēt, kas Tevi, Kungs, ienīst, un ieriebt, kas pret Tevi ceļas? *
22 Ienīdēt es tos ienīstu, tie man ir ienaidnieki.
23 Pārbaudi mani, ak Dievs, un atzīsti manu sirdi, izmeklē mani un atzīsti manas domas, *
24 Un redzi, vai es esmu negantā ceļā, un vadi mani uz mūžīgu ceļu. *