Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.

2 Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu. ^*

3 Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā. ^*

4 Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,

5 Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem. ^*

6 Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem, ^*

7 Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli. ^*

8 Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu, ^*

9 Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā. ^*

10 Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu^a sirdī.

11 Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nepaliktu^b mājā; ^*

12 Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem. ^*

13 Un tā viņu apkampa un skūpstīja, kā bezkauņa un uz to sacīja:

14 “Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi. ^*

15 Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi. ^*

16 Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.

17 Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli; ^*

18 Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā; ^*

19 Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā, ^*

20 Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.” ^*

21 Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva. ^*

22 Tūlīt tas viņai sekoja, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,

23 Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību. ^*

24 Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.

25 Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;

26 Jo daudz ir nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi. ^*

27 Viņas nams ir ceļš uz elli, kas noved nāves kambaros. ^*