Es patiesību saku iekš Kristus, es nemeloju, jo mana sirdsapziņa man liecību dod iekš Svēta Gara, ^*

2 Ka man ir lielas skumjas un nemitīgas sāpes manā sirdī. ^*

3 Jo es būtu vēlējies pats būt nolādēts no Kristus par maniem brāļiem, kas ir mani radi pēc miesas; ^*

4 Tie ir Israēlieši, tiem pieder bērnība, un godība, un derības, un bauslība, un Dieva kalpošana, un apsolīšanas. ^*

5 Tiem ir tēvi, no kuriem arī Kristus pēc miesas; Tas ir Dievs pār visiem, svētīts^a mūžīgi. Āmen. ^*

6 Tomēr ne tā, ka Dieva vārds būtu zudis^b; jo ne visi, kas no Israēla, ir Israēls, ^*

7 Nedz tie visi tādēļ bērni, ka tie ir Ābrahāma dzimums, bet: “Iekš Īzaka tev dzimums taps dēvēts.” ^*

8 Tas ir: ne miesas bērni ir Dieva bērni, bet apsolīšanas bērni top turēti par dzimumu. ^*

9 Jo apsolīšanas vārds ir šis: ap šo pašu laiku Es nākšu, tad Sārai būs dēls. ^*

10 Un ne vien šī, bet arī Rebeka, kad bija grūta no viena, no Īzaka, mūsu tēva - ^*

11 Jo kad bērni vēl nebija dzimuši, nedz darījuši ne laba ne ļauna, lai Dieva nodoms, kā Viņš izredzējis, pastāvētu, ne no darbiem, bet no Tā, kas aicina; ^*

12 Tad viņai kļuva sacīts: lielākais kalpos mazākajam; ^*

13 Tā kā ir rakstīts: Es Jēkabu esmu mīlējis un Ēsavu ienīdējis. ^*

14 Ko nu lai sakām? Vai netaisnība ir pie Dieva? Nebūt ne! ^*

15 Jo uz Mozu Viņš saka: Es žēlošu, ko žēloju, un apžēlošos, par ko apžēlojos. ^*

16 Tad nu tas nav ne no cilvēka gribēšanas, ne no cilvēka skriešanas, bet no Dieva apžēlošanās. ^*

17 Jo Raksti saka uz Faraonu: itin tāpēc Es tevi esmu cēlis, ka Es pie tevis parādītu Savu spēku, un ka Mans Vārds taptu pasludināts visā pasaulē. ^*

18 Tad nu Viņš apžēlojās, par ko Tas grib, un apcietina, ko Tas grib. ^*

19 Tu nu gan uz mani sacīsi: ko tad Viņš vēl rāj? Jo kas Viņa prātam var pretī turēties? ^*

20 Bet, ak cilvēciņ! Kas tu tāds esi, ka tu gribi ar Dievu tiesāties? Vai kāds darbs uz savu meistaru saka: kam tu mani tādu esi taisījis? ^*

21 Vai tad podniekam nav vara pār mālu, no tās pašas pītes taisīt citu trauku godam un citu negodam? ^*

22 Bet nu Dievs, gribēdams dusmību parādīt un Savu spēku zināmu darīt, ar lielu lēnprātību ir panesis dusmības traukus, sataisītus uz pazušanu, ^*

23 Un ka Tas Savas godības bagātību parādītu pie žēlastības traukiem, ko Viņš iepriekš ir sataisījis uz godību. ^*

24 Tādus Viņš arī mūs ir aicinājis, ne vien no Jūdiem, bet arī no pagāniem. ^*

25 Tā kā Viņš arī pie Hozejas saka: Es tos saukšu par Saviem ļaudīm, kas Mani ļaudis nebija, un par Savu mīļoto, kas Man nebija mīlēts; ^*

26 Un notiks tanī vietā, kur uz tiem tika sacīts: Jūs neesat Mani ļaudis! Tur tie taps saukti Dzīvā Dieva bērni. ^*

27 Un Jesaja izsauc pār Israēli: ja Israēla bērnu skaits būtu kā jūras smiltis, tomēr tikai atlikums taps izglābts. ^*

28 Jo Viņš piepilda un pasteidzina vārdu iekš taisnības; jo drīz Tas Kungs darīs vienu vārdu virs zemes.

29 Un itin kā Jesaja ir iepriekš sacījis: ja Tas Kungs Cebaot mums nebūtu atlicinājis kādu sēklu, tad mēs būtu palikuši tā kā Sodoma un līdzīgi Gomorai. ^*

30 Ko nu lai sakām? Ka pagāni, kas pēc taisnības nedzinās, taisnību dabūjuši, proti, taisnību no ticības; ^*

31 Bet Israēls, pēc taisnības bauslības dzīdamies, taisnības bauslību nav panācis. ^*

32 Kādēļ? Tādēļ ka ne no ticības bet tā kā no bauslības darbiem (to meklēja); jo tie ir piedauzījušies pie piedauzīšanas akmens, ^*

33 Itin kā ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzīšanas akmeni un apgrēcības klinti, un kas uz Viņu tic nepaliks kaunā. ^*