Sv. apustuļa Pāvila pirmā grāmata Korintiešiem. ← 10. nodaļa. →

Tie vectēvi tuksnesī par priekšzīmi, 1-6; Tā Kunga galds un velnu galds, 15-16; apgrēcību nebūs dot, 25.

1. Bet es gribu, brāļi, lai jūs liekat vērā, ka mūsu tēvi visi bijuši apakš padebeša, un visi gājuši caur jūru,  Dāv.dz 78.13.14. 105.39.

2. Un visi uz Mozu ir kristīti padebesī un jūrā,  2Moz 14.31.

3. Un visi baudījuši to pašu garīgo barību,  Dāv.dz 78.24.

4. Un visi dzēruši to pašu garīgo dzērienu; jo tie dzēra no garīgā akmens, kas gāja līdz; bet tas akmens bija Kristus.  p.9. 2Moz 14.19. 17.6. 5Moz 32.4.18.

5. Bet pie tā lielā pulka no tiem Dievam nebija labs prāts; jo tie ir nobeigti tuksnesī.  Dāv.dz 106.26. Jāņ 6.49. Ebr 3.16.

6. Un tas noticis mums par priekšzīmi, ka mēs nebūtu ļauna iekārotāji tā kā tie iekārojušies.  Dāv.dz 78.18.

7. Un arī netopat elku kalpi, kā citi no tiem, - kā ir rakstīts: ļaudis apsēdās ēst un dzert un cēlās līksmoties.  p.14. 5.10. 6.9. 2Moz 32.6.

8. Lai arī maucībai nedodamies, tā kā citi no tiem ir maukojuši un krituši vienā dienā divdesmit un trīs tūkstoši.  6.13. 4Moz 25.1.9.18.

9. Lai arī Kristu nekārdinājiet, tā kā arī citi no tiem viņu kārdinājuši un ir nomaitāti caur čūskām.  p.4.

10. Un arī nekurniet, tā kā citi no tiem kurnējuši un ir nomaitāti caur to maitātāju.  4Moz 14.2.

11. Un viss tas viņiem noticis kā priekšzīme, un ir uzrakstīts par mācību mums, uz kuriem pasaules gals ir nācis.  9.10. Rom 15.4. 1Pēt 1.20. 4.7. Ebr 4.11. 9.26.

12. Tāpēc, kas šķietās stāvot, tas lai pielūko, ka nekrīt.  Rom 11.20.

13. Jums vēl nekāda kārdināšana nav uzgājusi kā tikai cilvēcīga; bet Dievs ir uzticīgs; tas neļaus jūs vairāk kārdināt nekā spējat, bet kārdināšanai arī tādu galu darīs, ka varat panest.  1.9. Dāv.dz 68.20. Hoz 11.4. 2Pēt 2.9. 2Tes 3.3.

14. Tādēļ, mani mīļie, bēgat no elku kalpošanas.  p.7. 8.10. 1Jāņ 5.21.

15. Kā uz prātīgiem es saku; apspriežat paši, ko es saku:  2.15. 14.29.37. 2Kor 14.19.

16. Pateicības biķeris, ko ar pateikšanu svētījam, vai tas nav savienošana ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošana ar Kristus miesu?  p.20. Mat 14.19. 26.27. Ap.darb 2.42. 2Kor 13.13.

17. Jo kā viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa; jo mums visiem ir daļa pie vienas maizes.  12.27.

18. Uzskatat Israēli pēc miesas: Vai tie, kas upurus ēd, nav biedrība ar altāri?  3Moz 7.6.15.16. 4Moz 25.2. Rom 9.3.6.

19. Ko tad nu es saku? Vai, ka elkadievs kas esot? Jeb ka elka upuris kas esot?  8.4.

20. Bet ko pagāni upurē, to tie upurē velniem un ne Dievam; bet es negribu, ka jums biedrība būtu ar velniem.  3Moz 17.7. Dāv.dz 106.37. Parād 9.20.

21. Jūs nevarat dzert Tā Kunga biķeri un velnu biķeri. Jums nevar daļa būt pie Tā Kunga galda un pie velnu galda.  Mat 1.7. 6.24. 2Kor 6.15.

22. Jeb vai gribam To Kungu kaitināt? Vai mēs esam jo spēcīgāki nekā Viņš?  5Moz 32.21. Ījab 9.4.

23. Viss man ir brīv, bet ne viss der. Viss man ir brīv, bet ne viss der uztaisīšanai.  6.12. 8.1.

24. Nevienam nebūs to meklēt, kas pašam, bet kas citam par labu.  p.33. 13.5. Rom 15.2. Filip 2.4.

25. Visu, ko skārņos pārdod, ēdiet, neko neizmeklēdami zināmas sirds dēļ.  Rom 14.2.

26. Jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums.  Dāv.dz 50.13.

27. Un ja kāds no neticīgiem jūs aicina, un jūs gribat iet, tad ēdiet visu, ko jums ceļ priekšā, ne ko neizmeklēdami zināmas sirds dēļ.  8.7. (Lūk 10.7.).

28. Bet ja kas uz jums saka: šis ir elka upuris, tad neēdat, viņa dēļ, kas jums to ir teicis, un zināmas sirds dēļ; (jo Tam Kungam pieder zeme un viņas pilnums.)  8.9.

29. Bet es saku: ne tavas, bet tuvāka zināmas sirds dēļ. Jo kāpēc mana svabadība lai top tiesāta no cita zināmas sirds?  8.8.

30. Ja es ar pateicību to saņemu, ko tad topu zaimots, par ko es pateicos?  Rom 14.6. 1Tim 4.3.

31. Tāpēc, vai ēdat vai dzerat un ko vien darāt, visu to darāt Dievam par godu.  Kol 3.17.

32. Nepaliekat par piedauzīšanu ne Jūdiem ne Grieķiem ne Dieva draudzei,  8.9. Mat 18.6.7. Rom 14.13.

33. Itin kā arī es visiem visās lietās esmu pa prātam, nemeklēdams, kas man, bet kas daudziem par labu, lai tie top izglābti.  8.13. 9.19. Rom 15.1-3.