Saturs

Sv. apustuļa Pētera otrā grāmata. 2. nodaļa.

Par viltīgiem mācītājiem, kas blēdīgi dzīvo un Dieva sodībai neizbēgs.

1. Bet arī viltīgi pravieši bijuši starp tiem ļaudīm, kā arī jūsu starpā būs viltīgi mācītāji, kas paslepen ievedīs svešas posta mācības un To Kungu, kas tos atpircis, aizliegdami pelnīsies ātru pazušanu.  5Moz.13,1. 1Ķēn.22. Jer.28. Eceh.13. Mat.24,11. Ap.darb.24,14. 1Pēt.1,18. 1Jāņ.4,1.

2. Un daudzi dzīsies pakaļ viņu palaidnībām; un caur viņiem tas patiesības ceļš taps zaimots.  p.10.13.15.18. Rom.2,24. Tit.2,5.

3. Un mantas kārības pēc viņi ar viltīgi izdomātiem vārdiem pie jums ielabināsies; par tiem tā sodība jau sen nekavējās un viņu posts nesnauž.  1,16. 5Moz.32,35. Rom.16,18.

4. Jo ja Dievs nav saudzējis tos eņģeļus, kas apgrēkojušies, bet tos nogāzis ellē un nodevis tumsības saitēm, ka tie taptu paturēti uz sodību;  (1Kor.6,3.) Parād.9,1.11. 20,1.

5. Un ja nav saudzējis to veco pasauli, bet Nou, to taisnības sludinātāju, līdz ar septiņiem citiem ir pasargājis, kad plūdus uzveda tai bezdievīgai pasaulei,  1Pēt.3,20. Ebr.11,7.

6. Un tās pilsētas Sodomu un Gomoru pelnos likdams caur izdeldēšanu nosodījis un iecēlis par priekšzīmi tiem, kas bezdievīgi dzīvos;  1Moz.19,24. 1Kor.10,11.

7. Un ir izrāvis to taisno Latu, kas caur šo neganto cilvēku nešķīsto dzīvošanu bija grūtumu cietis,  1Moz.19,29.

8. (Jo šis taisnais cilvēks viņu starpā mājodams savā taisnā dvēselē ir mocījies dienu no dienas, redzēdams un dzirdēdams viņu negantos darbus):  Dāv.dz.119,158. Eceh.9,4.

9. Tā Tas Kungs dievbijīgos zin izraut no kārdināšanas, bet netaisnos mocīšanai paturēt uz soda dienu;  p.4. Ījab.21,30. Sak.16,4. 1Kor.10,13.

10. Bet visvairāk tos, kas staigā pēc miesas iekš nešķīstām kārībām un valdību nicina, kas ir droši, patgalvīgi, un kam nav bail, zaimot tos godā celtos;  3,3. 2Moz.22,28. 2Tes.2,4. Tit.1,7. 3,1.2. 1Pēt.2,13.

11. Lai gan eņģeļi, spēkā un varā lielāki būdami, nenes Tā Kunga priekšā tiesu pret tiem, zaimodami.

12. Bet šie, tā kā neprātīgi zvēri, kas pēc savas dabas dzimuši, ka top gūstīti un nokauti, zaimodami, ko tie neprot, savā pazušanā arī pazudīs,  Dāv.dz.49,21. Sak.7,22. Jer.12,3.

13. Dabūdami netaisnības algu. Tiem šķiet, saldumu esam, ikdienas kārībā dzīvot; tie ir traipekļu pilni un gānekļi un kārīgi savās viltībās, kad tie ir līdz ar jums mielastos;  p.15. 5Moz.32,5. Rom.1,27.

14. Tiem ir acis pilnas ar laulības pārkāpšanu, un tie neatstājās no grēkiem, krāpdami nestiprinātas dvēseles, tiem sirds radināta uz negausību, lāstu bērni;  3.16. Eceh.6,9. Mat.5,28. 2Tim.3,6.

15. Tie no tā īstenā ceļa atstādamies ir maldījušies un dzenās pakaļ Bileāma, Beora dēla, ceļam, kas netaisnības algu mīlēja.  p.2. 13.21. 4Moz.22,5.7. Parād.2,14.

16. Bet viņš tapa pārmācīts par savu pārkāpšanu, kad tas mēmais nastu nesējs lops ar cilvēka balsi runādams aizkavēja tā pravieša bezprātību.  4Moz.22,28.

17. Tie ir akas bez ūdens, padebeši no viesuļa mētāti, kam visdziļākā tumsība top paturēta mūžīgi.  p.3.4.9. Jer.2,13.

18. Jo lepnus un tukšus vārdus runādami, tie krāpj caur miesas kārībām un bezkaunībām tos, kas patiesi jau bija izbēguši no tiem, kas dzīvo iekš alošanās;  Dāv.dz.17,10.

19. Apsola tiem svabadību, un paši ir pazušanas kalpi: jo no kura kāds ir pārvarēts, tā kalps viņš ir.  p.10.12. Jāņ.8,34. 1Pēt.2,16.

20. Jo ja tie caur Tā Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus atzīšanu gan izbēguši no pasaules apgānīšanām, bet iekš tām atkal iepinušies top uzvarēti, tad pēc ar viņiem paliek niknāki nekā papriekš.  1,2. 3,18. Mat.12,45. Filip.3,8. Ebr.6,4-6.

21. Jo tiem būtu bijis labāki, kad tie taisnības ceļu nebūtu atzinuši, nekā, kad to bija atzinuši, nogriezties no tā svētā baušļa, kas tiem bija iedots.  p.15. Lūk.12,47. Ebr.10,26.

22. Bet tiem ir noticis pēc tā patiesīgā sakāmā vārda: suns atkal ierij savu vēmekli, un peldināta cūka atkal vārtās dubļos.  Sak.26,11.