Saturs

Sv. Apustuļu darbi. 16. nodaļa.

Pāvils Timoteju apgraiza, 1; iet uz Maķedoniju, atgriež pie Dieva purpura pārdevēju Lidiju, 14; top cietumā mests, 19; atkal brīnišķi izglābts, 25; atgriež cietuma sargu pie Dieva, 30.

1. Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva.  14.6. 19.22. 2Tim 1.5. 3.15.

2. Šim laba liecība tika dota no brāļiem Listrā un Ikonijā.  6.3. 10.22. 13.51. 14.1. 1Tim 1.18. 4.14.

3. Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja Jūdu dēļ, kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis.  1Kor 9.20. Gal 2.3.

4. Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, likumus sargāt, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši.  15.23-30.

5. Tad nu tās draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās.  2.47. 12.24.

6. Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt.  2.10. 18.23. 19.10. Gal 1.2. 4.13. Rom 15.18.

7. Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva.  1Pēt 1.1.

8. Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troādu.  20.5.

9. Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.”  9.12. 18.9. 1Tim 2.4.

10. Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt.

11. Tad mēs nocēlušies no Troādas gājām tiešām uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli;

12. Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas.  p.21. 15.35.

13. Un sabatā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz sanākušām sievām.  17.4.12.

14. Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja.  13.16. Parād 1.11. 1Tes 2.13. Lūk 8.15.

15. Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda.  p.31.34.

16. Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļņas pienesa.  p.13. 19.24. 1Sam 28.7.

17. Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: “Šie cilvēki ir Dieva, Tā Visu Augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.”  p.10.

18. Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās.” Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā.  Mark 1.34. 16.17.

19. Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie virsniekiem;  15.40.

20. Un tos pieveduši pie valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami,  17.6. Amos 7.10.

21. Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.”  p.12.37.

22. Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust.  2Kor 11.25. 1Tes 2.2.

23. Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt.

24. Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā.  12.4. Dāv.dz 105.18.

25. Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās.  5.41.

26. Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā.  5.19. 12.7.10.

27. Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus.  12.19.

28. Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan.”

29. Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Sīlasa,

30. Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?”  p.17. 2.37. 9.6. Jāņ 12.21.

31. Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.”  p.15. 11.14. Mark 16.16. Jāņ 4.53.

32. Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā.

33. Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie.

34. Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu.  18.8.

35. Kad nu gaisma bija aususi, tad virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.”  p.20.

36. Un cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.”

37. Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.”  p.21. 22.25.28.

38. Un sulaiņi atsacīja šos vārdus virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus.

39. Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no pilsētas.  Mat 8.34.

40. Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie Lidijas; un brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.