Sv. Apustuļu darbi. ← 20. nodaļa. →
Pāvils aiziet uz Maķedoniju un Grieķiju, 1; sludina Dieva vārdu atkal Troadā, 7; un uzmodina tur vienu jaunekli, 9; iet uz Mileti, 17; svētī un pamāca tur Efesus draudzes vecajus, 18.
1. Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju. 21.6. 1Tim 1.3.
2. Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē. 18.23. 19.1.
3. Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju.
4. Un viņu pavadīja līdz Āzijai Sopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarhs un Sekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tihiks un Trofims. 14.6. 17.10.11. 19.10.22.29. 27.2. 2Tim 4.12.20.
5. Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā. 16.8. 2Kor 2.12. 2Tim 4.13.
6. Bet mēs nocēlāmies pēc Neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām.
7. Bet pirmā nedēļas dienā, kad mācekļi bija sanākuši maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš vārdu mācīja līdz pusnaktij. 2.42.46. 1Kor 10.16. 16.2.
8. Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies. 1.13.
9. Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs.
10. Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: “Nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa.” 1Ķēn 17.21.22. Lūk 8.52.
11. Un viņš uzkāpa un maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un viņš aizgāja. p.7. 10.10.
12. Un tie jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti.
13. Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet.
14. Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni.
15. Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Hiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Samus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti. 2Tim 4.20.
16. Jo Pāvils bija apņēmies Efesum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē. 18.21. 21.4.12.
17. Bet viņš sūtīja no Miletes uz Efesu un ataicināja draudzes vecajus. 14.23. 1Tim 5.17.
18. Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: “Jūs zināt no pirmās dienas, kad es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis, 19.1.10. (1Tes 2.1.).
19. Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām; p.3.31. Mat 11.29. 2Kor 2.4.
20. Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām; p.27.
21. Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. 17.30.31. 26.20. Mark 1.15. Lūk 24.47. Ebr 6.1.
22. Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. 19.21.
23. Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. 9.16. 21.4.11.
24. Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt evaņģēliju no Dieva žēlastības. 21.13.19. 2Tim 4.7.8.
25. Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams. 28.23.31.
26. Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm. 18.6. Eceh 3.18.
27. Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu. p.20. Efe 1.4. Lūk 7.30.
28. Tāpēc sargājat sevi pašus un visu ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko Viņš ar Savām paša asinīm atpircis. 1Tim 4.16.
29. Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas ganāmo pulku nesaudzēs. Mat 7.15. Zaha 11.5.
30. Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie mācekļus novērstu sev pakaļ. Tit 1.10.
31. Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. 19.10. Ebr 13.7. Lūk 2.37. 2Tim 4.2.
32. Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un Viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem. 9.31. 14.3. 26.18. Ebr 4.12. Efe 2.20. Kol 2.7.
33. Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis. 1Sam 12.3. 1Kor 9.12.
34. Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas. 18.3. 1Kor 4.12.
35. Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo Viņš ir sacījis: “Svētīgāk ir dot, nekā ņemt.”” Tit 2.7. 1Kor 9.22. Rom 14.1. Jāņ 21.25.
36. Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza. 21.5.
37. Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja,
38. Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu. p.25. 21.5.