Sv. Apustuļu darbi. ← 28. nodaļa. →
Pāvils odzi nokrata no savas rokas ugunī, 3; dziedina Publijus tēvu, 7; nāk uz Romu, 14; māca tur bez kavēšanās par Dieva valstību, 30.
1. Un kad tie bija izglābti, tad dabūja zināt, ka sala tapa saukta Melite. 27.26.
2. Un salas ļaudis mums parādīja lielu laipnību; jo tie uguni uzkūruši mūs visus uzņēma, lietus dēļ kas bija sācis līt, un aukstuma dēļ. 2Kor 11.27.
3. Un kad Pāvils kādu žagaru nastiņu bija salasījis un pie uguns pielicis, tad viena odze no karstuma izlīda un ap viņa roku aptinās. Jes 11.8. Sak 23.32.
4. Un kad tie salas ļaudis (indīgo) tārpu redzēja pie viņa rokas karājamies, tad tie sacīja savā starpā: šis cilvēks tiešām ir slepkava, kam no jūras izglābtam atriebšana neļauj dzīvot. Ījab 20.16. Amos 9.3. 5Moz 32.24.
5. Bet viņš tārpu nokratīja ugunī un neko ļauna necieta. Mark 16.18.
6. Un tie gaidīja, ka tas uztūktu, vai piepeši nomiris pakristu; bet kad tie ilgi bija gaidījuši un redzēja, ka nekāds ļaunums viņam nenotika, tad tiem citas domas nāca, un tie sacīja, viņu esam dievu. 14.11.
7. Un ap to pašu vietu tam salas virsniekam, ar vārdu Publijus, bija muiža; tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni kopa.
8. Un notikās, ka Publijus tēvs ar drudzi un ar asins sērgu sirga; pie tā Pāvils iegāja un Dievu pielūdzis rokas tam uzlika un to darīja veselu. Mat 8.14. Mark 16.18.
9. Kad nu tas bija noticis, tad arī tie citi atnāca, kam tanī salā bija sērgas, un tapa dziedināti. Mat 4.24.
10. Tie arīdzan mūs ar lielu godu pagodināja, un kad mēs aizcēlāmies, tie deva, ko mums vajadzēja.
11. Un pēc trim mēnešiem aizcēlāmies ar laivu, kas bija no Aleksandrijas un tanī salā pa ziemu bija mitusi, un kam par zīmi bija dvīņi. 27.6.
12. Un uz Sirakuzu nākuši, mēs tur palikām trīs dienas.
13. No turienes atkal aizcēlušies, mēs nācām uz Reģiu; un kad pēc vienas dienas dienasvidus vējš cēlās, tad nācām otrā dienā uz Puteoliem.
14. Tur mēs atradām brāļus un no tiem tapām lūgti, septiņas dienas pie tiem palikt, un tā mēs nācām uz Romu. 21.4. 23.11. Rom 1.10.
15. Un no turienes tie brāļi, par mums dzirdējuši, izgāja mums pretī līdz Appijus tirgum un TriTabernām; tos redzēdams, Pāvils Dievam pateicās un ņēmās drošu prātu. Rom 1.12.
16. Un kad mēs nācām uz Romu, tad kapteinis saistītos nodeva karavaldniekam, bet Pāvilam vaļa tapa dota, savrup palikt ar kādu karavīru, kas viņu sargāja. p.23. 12.6. 24.23. 27.3.
17. Un notikās pēc trim dienām, ka Pāvils Jūdu priekšniekus saaicināja. Un kad tie bija kopā sanākuši, viņš uz tiem sacīja: “Vīri, brāļi, es neko neesmu darījis ne pret šiem ļaudīm, ne pret tēvu ieradumiem un tomēr saistīts no Jeruzālemes esmu nodots Romiešu rokās. 24.12. 25.8. Nehem 2.11.
18. Tie izjautājuši gribēja mani atlaist, tādēļ ka nekādas nāves vainas pie manis nebija. 26.32.
19. Bet kad Jūdi pretī runāja, tad tapu spiests, ķeizaru piesaukt, tomēr ne tā, ka man būtu ko sūdzēt pret savu tautu. 25.11.12.
20. Tad nu šās lietas dēļ es jūs esmu lūdzis, ka dabūtu jūs redzēt un ar jums runāt. Jo Israēla cerības dēļ es ar šīm ķēdēm esmu saistīts.” p.16. 26.6. Efe 6.20. 2Tim 1.16.
21. Bet tie uz viņu sacīja: “Mēs neesam nedz grāmatas par tevi no Jūdu zemes dabūjuši, nedz arī kāds no atnākušiem brāļiem par tevi ko ļauna ir sludinājis jeb runājis.
22. Tomēr mēs gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā; jo no šās draudzes mums ir zināms, ka tai visās malās top pretī runāts.” 24.5.14. Lūk 2.34.
23. Un kad tie viņam vienu dienu bija nolikuši, tad daudzi nāca pie viņa mājas vietā; tiem viņš Dieva valstību apliecināja un izstāstīja, tos pārliecinādams par Jēzu no rīta agri līdz vakaram. p.30. 20.25. 20.22.
24. Un citi gan tapa pārliecināti caur to, ko viņš sacīja, bet citi neticēja. 14.4. 17.4.
25. Un nebūdami savā starpā vienprātīgi, tie aizgāja, kad Pāvils to vienu vārdu bija sacījis: “Tas Svētais Gars gan labi caur pravieti Jesaju ir runājis uz mūsu tēviem, 1.16. 2Pēt 1.21.
26. Sacīdams: “Noej pie šiem ļaudīm un saki: ar ausīm jūs dzirdēsiet un nesapratīsiet, un redzēdami jūs redzēsiet un nenomanīsiet. Jes 6.9.10.
27. Jo šo ļaužu sirds ir tapusi cieta, un ar ausīm tie grūti dzird un snauž ar savām acīm, ka tie ar acīm neredz un ar sirdi nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”
28. Tad nu jums būs zināt, ka pagāniem Dieva pestīšana ir sūtīta, un tie to dzirdēs.” 13.46. 22.21. 20.17.18. Dāv.dz 18.45.
29. Un kad viņš to bija sacījis, tad Jūdi aizgāja, savā starpā daudz apjautādamies.
30. Un Pāvils palika divus gadus savā īpaši īrētā mājas vietā, un visus pieņēma, kas pie viņa nāca, p.16.23.
31. Dieva valstību sludinādams un par To Kungu Jēzu Kristu mācīdams ar visu drošību bez aizliegšanas. p.23. 1.3. 4.29. 9.28. 14.3. Efe 6.20.