Sv. Apustuļu darbi. ← 8. nodaļa. →
Sauls vajā kristīgo draudzi, 1; Filips māca par Kristu Samarijā, 5; Sīmanis, burvis, grib pirkt Svētā Gara dāvanas no apustuļiem par naudu, 10; kambarjunkurs no Moru zemes top kristīts, 26.
1. Bet Saulam viņa nāve bija ļoti pa prātam; un tanī dienā liela vajāšana cēlās pret draudzi, kas bija Jeruzālemē. Un visi izklīda pa Jūdu zemes un Samarijas tiesām, tik ne apustuļi. 7.57. 13.9. 14.6. 22.20. Mat 10.23.
2. Un dievbijīgi vīri Stefanu paglabāja un viņu gauži nožēloja. 5.6. Mat 14.12. 1Moz 50.10.
3. Bet Sauls draudzi postīja un gāja pa namiem, satverdams gan vīrus, gan sievas, un tos nodeva cietumā. 9.1. 13.22. 22.4. 26.9.
4. Tad nu izklīdinātie apkārt staigāja, vārdu pasludinādami. 11.19.
5. Un Filips uz vienu Samarijas pilsētu nogājis, tiem Kristu pasludināja. 1.8. 6.5.
6. Un ļaudis vienprātīgi klausījās uz to, ko Filips runāja, dzirdēdami un redzēdami zīmes, ko viņš darīja; 16.14.
7. Jo no daudziem, kam bija nešķīsti gari, tie izgāja, ar stipru balsi brēkdami, un daudzi melmeņu sērdzīgi(paralizēti) un tizli tapa dziedināti. 5.16. 16.18.
8. Un liela līksmība cēlās tai pilsētā.
9. Un kāds vīrs, ar vārdu Sīmanis, tai pilsētā līdz tam bija darbojies ar buršanu un Samarijas ļaudis iztrūcinājis sacīdams, ka esot liels vīrs; 5.36. 13.6.
10. Tam visi klausīja, tā mazi kā lieli sacīdami: “Šis ir tas lielais Dieva spēks.” 3.12.
11. Bet tie tāpēc tam klausīja, ka tas jau sen ar burvību tos bija apstulbojis.
12. Kad tie nu Filipam ticēja, kas tiem pasludināja evaņģēliju par Dieva valstību un Jēzus Kristus vārdu, tad tie tapa kristīti, tā vīri kā sievas. 2.41. 19.8.
13. Un Sīmanis pats arīdzan ticēja, un kristīts pastāvīgi turējās pie Filipa, un redzēdams zīmes un lielus brīnumus notiekam, viņš iztrūkās. Jāņ 2.23.24.
14. Bet apustuļi Jeruzālemē dzirdēdami, ka Samarija Dieva vārdu bija pieņēmusi, sūtīja pie tiem Pēteri un Jāni. p.1.
15. Šie nonākuši par tiem lūdza Dievu, ka tie dabūtu Svēto Garu.
16. Jo tas vēl uz nevienu no tiem nebija nācis, bet tie bija tikai kristīti uz Tā Kunga Jēzus vārdu.
17. Tad viņi rokas tiem uzlika, un tie dabūja Svēto Garu. 6.6. 10.44. 13.3.
18. Bet Sīmanis redzēdams, ka caur apustuļu roku uzlikšanu Svētais Gars top dots, tiem dāvāja naudu,
19. Sacīdams: “Dodiet man arīdzan to spēku, ka tas, kam es rokas uzlieku, dabū Svēto Garu.”
20. Bet Pēteris uz to sacīja: “Ka tu pazustu ar savu sudrabu, tāpēc ka tu domā Dieva dāvanu par naudu pirkt. Mat 10.8.
21. Tev nav daļas nedz mantošanas pie šā vārda, jo tava sirds nav taisna Dieva priekšā. Mih 2.5. Nehem 2.20. 2Ķēn 20.3.
22. Tāpēc atgriezies no šā sava ļaunuma un lūdz Dievu, vai šis tavas sirds nodoms tev varētu tapt piedots; 2Tim 2.25. (Amos 5.15.).
23. Jo es tevi redzu rūgtas žults pilnu un netaisnībā saistītu.” 2Moz 29.18. Jes 5.18.
24. Bet Sīmanis atbildēja un sacīja: “Lūdziet jūs par mani To Kungu, lai uz mani nenāk, ko jūs esat runājuši.” 2Moz 8.28. 10.17. 1Sam 12.19.
25. Tad nu Tā Kunga vārdu apliecinājuši un runājuši, tie griezās atpakaļ uz Jeruzālemi un pasludināja evaņģēliju daudz Samarijas miestos.
26. Un Tā Kunga eņģelis uz Filipu runāja sacīdams: “Celies un ej uz dienvidu pusi uz ceļu, kas no Jeruzālemes iet uz Gazu, kur daudz nestaigā.”
27. Un cēlies viņš nogāja. Un redzi, viens Moru vīrs, Kandakes, Moru zemes ķēniņienes, kambarjunkurs un lielskungs, kas bija pār visām viņas mantām, tas bija nācis uz Jeruzālemi, Dievu pielūgt. 1Ķēn 8.41. Cef 3.10.
28. Un atpakaļ uz ceļu devies viņš sēdēja savos ratos un lasīja pravieti Jesaju.
29. Un Tas Gars uz Filipu sacīja: “Ej klāt un turies pie šiem ratiem.” p.39. 10.19.
30. Un piesteidzies Filips dzirdēja viņu lasām pravieti Jesaju un sacīja: “Vai tu arī saproti, ko tu lasi?”
31. Bet tas sacīja: “Kā lai to varu, kad neviens mani nemāca?” Un viņš lūdza Filipu, lai tas uzkāptu un pie tā piesēstos.
32. Un tas rakstu gabals, ko tas lasīja, bija šis: “Viņš ir tā kā avs pie kaušanas vests un itin kā jērs apklusis sava cirpēja priekšā, tāpat Viņš Savu muti neatdara. Jes 53.7.8.
33. Iekš Viņa pazemošanās Viņa sodība ir atņemta; kas izteiks Viņa dzimumu? Jo Viņa dzīvība top aizrauta no zemes.”
34. Un kambarjunkurs atbildēja un uz Filipu sacīja: “Es tevi lūdzu, par ko pravietis to saka? Vai par sevi pašu, jeb vai par citu kādu?”
35. Un Filips savu muti atdarīja un no šī raksta iesākdams viņam pasludināja evaņģēliju no Jēzus. 11.20. Mat 5.2. Efe 6.19. 1Kor 5.13.
36. Un ceļu braukdami tie nāca pie kāda ūdens, un kambarjunkurs sacīja: “Redz, še ūdens! Kas stāv pretī, ka topu kristīts?” 10.47.
37. Bet Filips sacīja: “Ja tu no visas sirds tici, tad to var.” Un viņš atbildēja un sacīja: “Es ticu, ka Jēzus Kristus ir Dieva Dēls.” Mark 16.16. Mat 16.16.
38. Un viņš pavēlēja, ratus pieturēt, un abi divi nokāpa ūdenī, tā Filips kā kambarjunkurs, un viņš to kristīja.
39. Un kad tie no ūdens bija izkāpuši, Dieva Gars Filipu aizrāva, un kambarjunkurs viņu vairs neredzēja; bet viņš līksms brauca savu ceļu. p.29. Mat 3.16. 2Ķēn 2.16.
40. Bet Filips atradās Azdotā; un visas pilsētas pārstaigādams, viņš evaņģēliju sludināja, kamēr nāca uz Cezareju. 9.32. 21.8.9. 1Sam 5.1.