Dāvida dziesmu grāmata ← 17. dziesma. →

Dievs lai glābj no bezdievīgiem.

1. Dāvida lūgšana. Kungs, ņem vērā taisnību, klausies uz manu brēkšanu, griez savas ausis uz manu lūgšanu, kas nenāk no viltīgām lūpām.  5.2.

2. No Tava vaiga lai nāk mana tiesa; Tavas acis skatās uz to, kas ir taisnība.  43.1. 1Sam 24.16.

3. Tu pārbaudi manu sirdi, Tu piemeklē to naktīs, Tu mani esi kausējis un nekā neatradis; es esmu apņēmies, ka manai mutei nebūs pārkāpt.  7.10.

4. Pie cilvēku darbiem es sargos caur Tavas mutes vārdu no pārkāpēja pēdām.  Jāņ 8.44.

5. Uzturi manu gājienu uz Taviem ceļiem, ka mani soļi nešaubās.  66.9.

6. Es Tevi piesaucu, jo Tu mani paklausi, ak Dievs! Griez' Savu ausi pie manis, klausi manu valodu.  88.3.

7. Parādi brīnišķi Savu žēlastību, Tu, kas glābi no pretiniekiem tos, kas tvērās pie Tavas labās rokas.  31.22. 2Moz 15.6.

8. Pasargi mani kā acs raugu acī, apslēp mani Savu spārnu pavēnī  36.8. 5Moz 32.10.11. Zaha 2.8.

9. No bezdievīgo vaiga, kas mani posta, no maniem nikniem ienaidniekiem, kas ap mani apmetās.  118.11.

10. Savu cieto sirdi tie aizslēguši, ar savu muti tie runā lepni.  73.7.

11. Tie nu ir visapkārt ap mums mūsu ceļos, ar savām acīm tie glūn, mūs gāzt pie zemes.

12. Viņa ģīmis ir kā lauva, kas tīko saplosīt, un kā jauns lauva, kas sēž paslēpies.  10.9.

13. Celies, Kungs, steidzies viņam pretī, nogāz viņu, izglāb ar Savu zobenu manu dvēseli no bezdievīgā,

14. No tiem ļaudīm ar Savu roku, ak Kungs! no šās pasaules ļaudīm, kam sava tiesa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam, un kas savu mantu atstāj saviem bērniem.  Lūk 16.8.25.

15. Bet es skatīšu Tavu vaigu iekš taisnības, uzmodies mielošos no Tava ģīmja.  11.7. 4Moz 12.8. Ījab 19.26.