Ījaba grāmata. ← 17. nodaļa. →
Ījabs vēl apliecina savu nenoziedzību.
1. Mans gars ir vājš, manas dienas pagalam, kaps man ir klāt.
2. Tiešām, mēdītāji mani apstāj un uz viņu tiepšanos jāskatās manām acīm.
3. Galvo jel, pārstāvi Tu mani pie Sevis paša, kur tad cits man roku dos! Dāv.dz 119.122.
4. Jo viņu sirdīm Tu saprašanu esi apslēpis; tāpēc Tu viņiem virsroku nedosi. 39.17.
5. Kas savus draugus izdāvā par laupījumu, tā bērnu acis izīgs.
6. Bet Viņš mani darījis ļaudīm par sakāmu vārdu, ka esmu tāds, kam spļauj vaigā. 30.9. 5Moz 28.37.
7. Tādēļ mana acs ir tumša no skumības, un visi mani locekļi ir kā ēna. Dāv.dz 6.8. 31.10.
8. Taisnie par to iztrūcinājās, un nenoziedzīgais iekarst par neganto.
9. Bet taisnais turas pastāvīgi uz sava ceļa, un kam šķīstas rokas, pieņemas stiprumā. 2.9. 27.5.
10. Tad nu jūs visi nāciet, tik (nāciet) atkal vien, gudra es neatradīšu jūsu starpā.
11. Manas dienas ir pagājušas, mani padomi iznīcināti, ko mana sirds bija kopusi.
12. Nakti tie sauc par dienu, un gaismu saka tuvu esam, kur tumsa klātu.
13. Ko man vēl gaidīt, kaps būs mans nams; tumsā es uztaisīšu savu gultu.
14. Trūdus es saucu par savu tēvu, tārpus par savu māti un māsu. 21.26.
15. Kur tad būs mana cerība, manu cerību, kas to redzēs?
16. Kapā tā nogrims, kad it visiem pīšļos būs dusa.