Ījaba grāmata. ← 42. nodaļa. →
Ījabs pazemojās un tiek pie pirmējas laimes.
1. Tad Ījabs Tam Kungam atbildēja un sacīja: 39.33.
2. Es atzīstu, ka Tu visu iespēji, un nekāds padoms Tev nav neizdarāms. Dāv.dz 135.5.6. Jer 32.17.
3. Kas tas tāds, kas Dieva padomu neprātīgi aptumšo? Tā tad es esmu runājis, ko nesapratu, man visai brīnišķas lietas, ko nezināju. 38.2. Dāv.dz 73.13. 131.1.
4. Klausi jel, un es runāšu, es tev vaicāšu, un Tu mani pamāci. 13.22. 40.2.
5. Ausīm es no Tevis biju dzirdējis, bet nu mana acs Tevi redzējusi. 19.26. (Jāņ 4.42.).
6. Tāpēc man ir žēl un sirds man sāp par to pīšļos un pelnos. - Mat 11.21.
7. Un notikās, kad Tas Kungs šos vārdus uz Ījabu bija runājis, tad Tas Kungs sacīja uz Elifasu no Temanas: Manas dusmas ir iedegušās pret tevi un pret taviem diviem draugiem, jo jūs neesat pareizi runājuši par Mani, kā Mans kalps Ījabs. 4.1.32.5.
8. Tādēļ ņemat sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejat pie Mana kalpa Ījaba un upurējiet dedzināmos upurus priekš sevis, un lai Mans kalps Ījabs par jums lūdz; jo viņu Es uzlūkošu, ka Es jums nedaru pēc jūsu ģeķības; jo jūs neesat pareizi par Mani runājuši, kā Mans kalps Ījabs.
9. Tā Elifas no Temanas un Bildads no Šuhas un Cofars no Naēmas nogāja un darīja, kā Tas Kungs uz tiem bija sacījis, un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu. 2.11.
10. Un Tas Kungs novērsa Ījaba cietumu, kad viņš par saviem draugiem lūdza; un Tas Kungs atdeva Ījabam visu otrtik kā tam bijis. 8.7. 33.11.
11. Un visi viņa brāļi un visas viņa māsas un visi, kas viņu iepriekš bija pazinuši, nāca pie viņa un ēda maizi ar to viņa namā, un žēloja viņu un iepriecināja viņu par visu nelaimi, ko Tas Kungs tam bija uzlicis. Un tie viņam deva ikkatrs vienu kesitu naudas un ikkatrs vienu zelta pieres rotu. Lūk 14.1.
12. Un Tas Kungs svētīja Ījabu beidzot vairāk nekā papriekš, ka tam bija četrpadsmit tūkstoš avis un seštūkstoš kamieļi un tūkstoš jūgi vēršu un tūkstoš ēzeļu mātes. Eceh 33.11.
13. Viņam arī dzima septiņi dēli un trīs meitas.
14. Un viņš nosauca tās pirmās vārdu Jemimu un tās otras vārdu Ķeciju un tās trešās vārdu KerenHapuhu. Dāv.dz 45.9.
15. Un visā tai zemē tik skaistas sievas neatrada kā Ījaba meitas. Un viņu tēvs tām deva mantību starp viņu brāļiem.
16. Un Ījabs dzīvoja pēc tam simts četrdesmit gadus un redzēja bērnus un bērnu bērnus līdz ceturtam augumam. Dāv.dz 128.6.
17. Un Ījabs nomira vecs un labi padzīvojis. 1Moz 25.8.