Sv. apustuļa Jēkaba grāmata. ← 1. nodaļa. →
Pacietības svētība, 1; Dievs visu labu dāvanu devējs, 17; īstena Dieva kalpošana, 19.
1. Jēkabs, Dieva un Tā Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina divpadsmit ciltis, kas dzīvo svešumā. 5Moz 28.25. Mat 19.28. Ap.darb 23.26. 1Pēt 1.1. 2Pēt 1.1.
2. Mani brāļi, turat to par tīru prieku, kad jūs iekrītat dažādās kārdināšanās, Rom 5.3. 2Kor 7.4. 1Pēt 4.13. (Ebr 12.11.).
3. Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pastāvību. p.12. Rom 5.3.4. 1Pēt 1.7.
4. Bet pastāvībai lai ir pilnīgs darbs, ka jūs esat pilnīgi un veseli, un ka jums nekā netrūkst. Lūk 21.19. 1Kor 1.7.8. Ebr 3.14. 10.36.
5. Un ja kādam no jums gudrības trūkst, tas lai lūdzās no Dieva, kas visiem labprāt dod un nevienam nepārmet, - tad tā viņam taps dota. 3.17. Sak 2.3. Rom 12.8.
6. Bet lai lūdz ticībā, ne šaubīdamies; jo kas šaubās, tas ir līdzīgs jūras vilnim, ko vējš kustina un mētā. 5.15.16. 1Tim 2.8.
7. Jo tāds cilvēks lai nedomā, ka tas no Tā Kunga ko dabūs.
8. Divprātīgs cilvēks ir nepastāvīgs visos savos ceļos. 4.8.
9. Bet zemas kārtas brālis lai lielās ar savu augstumu; Lūk 1.47.52.
10. Un kas ir bagāts, ar savu zemumu; jo viņš paiet kā zāles puķe. 2Sam 6.22. 2Kor 12.9. 1Pēt 1.24.
11. Jo saule ir uzlēkusi ar karstumu un zāli izkaltējusi, un viņas puķe ir nokritusi un viņas vaiga jaukums nozudis; - tāpat arīdzan bagātais savītīs uz saviem ceļiem. 4.13. Dāv.dz 146.4.
12. Svētīgs ir tas vīrs, kas kārdināšanā pastāv, jo pārbaudīts viņš dabūs dzīvības kroni, ko Tas Kungs ir solījis tiem, kas Viņu mīļo. 2.5. 5.11. Ījab 5.17. 12.13. 2Tim 4.8. Parād 2.10.
13. Neviens, kas top kārdināts, lai nesaka, ka tas no Dieva top kārdināts; jo Dievs nevar tapt kārdināts uz ļaunu, un arī Pats nekārdina neviena. 5Moz 32.4.5. (1Kor 10.13.).
14. Bet ikviens top kārdināts, kad tas no savas paša kārības top skubināts un labināts. 2Moz 20.17. Rom 7.7.
15. Pēc tam, kad iekārošana ir ieņēmusies, tad tā dzemdē grēku, un kad grēks ir padarīts, tad tas dzemdē nāvi. 1Moz 3.6. Joz 7.21. Rom 6.23.
16. Nepieviļaties, mani mīļie brāļi! Gal 6.7.
17. Ikviena laba dāvana un ikviens pilnīgs dāvinājums nāk zemē no augšienes, no gaismas Tēva, pie kā nekādas pārmīšanās nedz pārvēršanās ēnas. 3.15. 1Moz 1.16. Ījab 3.4. 38.7. Dāv.dz 139.12. 1Tim 6.16. 1Jāņ 1.5. Ebr 12.9.
18. Pēc Sava prāta Viņš mūs ir dzemdinājis caur patiesības vārdu, ka mēs būtu Viņa radījumu pirmaji. Rom 8.21-23. Efe 1.5. 1Pēt 1.23.
19. Tad nu, mani mīļie brāļi, lai ikviens cilvēks ir čakls dzirdēt, bet lēns runāt un lēns dusmot. Sak 17.27. Māc 7.9.
20. Jo cilvēka dusmība nedara, kas ir taisni Dieva priekšā. Sak 29.22. Efe 4.26.
21. Tāpēc noliekat visu nešķīstību un blēdību un pieņemat ar lēnprātību to iekš jums iedēstīto vārdu, kas jūsu dvēseles var darīt svētas. Mat 5.37. Lūk 8.11. 1Kor 15.2. 1Tes 2.13. 1Pēt 2.1.2.
22. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi pievildami; 2.14. 5Moz 4.5.6. Eceh 33.31. Mat 7.24. Gal 6.3.
23. Jo, ja kas ir vārda klausītājs, bet ne darītājs, tas ir līdzināms vīram, kas savu miesīgo vaigu aplūko spogulī;
24. Jo viņš sevi aplūkojis un nogājis un tūdaļ aizmirsis, kādā vaigā viņš bijis. 2Pēt 1.9.
25. Bet kas locīdamies ieskatās pilnīgā svabadības bauslībā un paliek pie tās, un nav aizmirsīgs klausītājs, bet tā darba darītājs, tas būs svētīgs savā darīšanā. 2.12. Jāņ 8.32. 13.17. Rom 8.2. 1Kor 9.21. 2Kor 3.17.
26. Ja kam šķiet, ka tas Dievam kalpojot, un nesavalda savu mēli, bet savu sirdi pieviļ, Tā Dieva kalpošana ir nelietīga. p.19. 3.2. 4.11. Dāv.dz 34.14. 39.2.
27. Šķīsta un neapgānīta kalpošana Dieva un Tā Tēva priekšā ir šī, bāriņus un atraitnes viņu bēdās apmeklēt un sevi pašu pasargāt neapgānītu no pasaules. Ījab 31.16.17. Jes 58.6. 1Kor 7.31. 1Jāņ 5.18.