Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Lūkas. ← 23. nodaļa. →
Kā Kristus cietis, miris, 46; un aprakts, 50.
1. Un viss viņu pulks cēlās un noveda Viņu pie Pilāta, Mat 27.1.11. Jāņ 18.21.
2. Un iesāka Viņu apsūdzēt sacīdami: “Šo mēs atrodam, ka Viņš mūsu tautu sajauc un aizliedz ķeizaram metekli(nodokli) dot sacīdams: Viņš esot Kristus, viens Ķēniņš.” 20.22. Ap.darb 17.7. Mat 17.27.
3. Un Pilāts Viņam vaicāja sacīdams: “Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēdams uz to sacīja: “Tu to saki.” 22.70.
4. Bet Pilāts sacīja uz augstiem priesteriem un ļaudīm: “Es nekādas vainas neatrodu pie šā cilvēka.” Jāņ 18.38.
5. Bet tie tam stāvēja virsū un sacīja: “Viņš ļaudis skubina uz dumpi, mācīdams pa visu Jūdu zemi, iesākdams no Galilejas līdz šejienei.” Ap.darb 10.36.
6. Bet kad Pilāts to dzirdēja, tad tas vaicāja, vai Viņš esot no Galilejas?
7. Un dabūjis zināt, ka Viņš piederot apakš Hērodus tiesas, tas Viņu nosūtīja pie Hērodus, kas tanīs dienās arīdzan bija Jeruzālemē. 3.1.
8. Bet kad Hērodus Jēzu redzēja, tad tas tapa ļoti līksms. Jo tas jau sen labprāt Viņu gribēja redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt. 9.9. 11.29.
9. Un tas dažādas lietas vaicāja no Viņa. Bet Viņš tam neatbildēja nenieka.
10. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji stāvēja un Viņu apsūdzēja gauži.
11. Bet Hērodus ar savu pils saimi Viņu nicināja un apmēdīja, un tam baltu drēbi apvilka un to sūtīja atpakaļ pie Pilāta.
12. Tanī dienā Pilāts un Hērodus palika par draugiem, jo papriekš tie savā starpā bija ienaidā. Ap.darb 4.27.
13. Un Pilāts, saaicinājis augstos priesterus un virsniekus un ļaudis,
14. Uz tiem sacīja: “Jūs šo cilvēku pie manis esat atveduši, ka Viņš ļaudis novēršot, un redziet, es Viņu esmu jūsu priekšā izklausinājis un pie Tā Cilvēka neesmu atradis it nekādas vainas, par ko jūs Viņu apsūdzat; p.2. 4.5.
15. Un Hērodus arī ne; jo tas Viņu pie mums atpakaļ sūtījis, un redzi, Viņš nekā nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis.
16. Tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Jāņ 19.1.
17. Un uz svētkiem tam vajadzēja viņiem vienu cietumnieku atlaist. Jāņ 18.39.
18. Bet viss pulks brēca un sacīja: “Nost ar Šo un atlaidi mums Barabu!” Mat 27.20. Jāņ 19.15. Ap.darb 22.22.
19. Tas kāda dumpja dēļ, kas pilsētā bija noticis, un slepkavības dēļ bija iemests cietumā.
20. Tad Pilāts atkal viņus uzrunāja un gribēja Jēzu atlaist. Mark 15.12. Jāņ 19.4.
21. Bet tie sauca un sacīja: “Sit Viņu krustā, sit Viņu krustā!”
22. Bet viņš trešo reizi uz tiem sacīja: “Ko tad Šis ļauna darījis? Es pie Viņa nekādas nāves vainas neatrodu; tāpēc es Viņu gribu pārmācīt un atlaist.” Jāņ 19.12. Ap.darb 3.13.
23. Bet tie tam mācās virsū ar lielu brēkšanu lūgdami, ka Viņš taptu krustā sists, un viņu brēkšana pārspēja.
24. Tad Pilāts nosprieda, lai viņu lūgšanas notiek.
25. Un viņš tiem atlaida to, kas dumpja un slepkavības dēļ cietumā bija iemests, ko tie bija izlūgušies, bet Jēzu tas nodeva viņu prātam. p.19. Ap.darb 25.11.
26. Un kad Viņu aizveda, tad tie saņēma vienu no Kirenes, vārdā Sīmani, kas nāca no lauka, un uzlika tam to krustu, ka tas to Jēzum pakaļ nestu. Mat 27.31. Jāņ 19.16.
27. Bet liels ļaužu un sievu pulks Viņam gāja pakaļ, tās Viņu žēloja un apraudāja.
28. Bet Jēzus uz tām atgriezās un sacīja: “Jūs Jeruzālemes meitas, neraudāt par Mani, bet raudāt pašas par sevi un par saviem bērniem. 19.41.
29. Jo redziet, nāks dienas, kad sacīs: svētīgas ir neauglīgās un miesas, kas nav bērnus nesušas, un krūtis, kas nav zīdījušas. Mat 24.19. (Oz.9.14.).
30. Tad tie iesāks sacīt uz kalniem: krītiet uz mums! un uz pakalniem: apklājiet mūs! Hoz 10.8.
31. Jo kad to dara pie zaļa koka, kas tad vēl notiks pie sakaltuša?” Eceh 20.47. 1Pēt 4.17.18.
32. Bet divi citi ļauna darītāji arīdzan tapa novesti, ka taptu nomaitāti līdz ar Viņu. 22.37.
33. Un kad tie nāca uz vietu, ko sauc par pieres vietu, tad tie tur sita krustā Viņu un ļauna darītājus, vienu pa labo un otru pa kreiso roku. Mat 27.38.
34. Bet Jēzus sacīja: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara.” Un tie, Viņa drēbes dalīdami, kauliņus par tām meta. Jes 53.6.12. Mat 5.44. Ap.darb 3.17. 7.59. Ebr 7.25. 10.26. Jāņ 15.22. Dāv.dz 22.19.
35. Un ļaudis stāvēja skatīdamies. Bet virsnieki savā starpā Viņu apsmēja sacīdami: “Viņš citiem palīdzējis, lai palīdzās pats Sev, ja šis ir Kristus, Dieva izredzētais.” p.48. Mat 27.39.
36. Un arī karavīri Viņu apmēdīja, piegāja un Viņam etiķi atnesa
37. Un sacīja: “Ja Tu esi Jūdu ķēniņš, tad palīdzies pats Sev.” p.2.3. 4.23.
38. Un virsraksts pār Viņu bija rakstīts ar Grieķu, Romiešu un Ebreju rakstiem: ŠIS IR JŪDU ĶĒNIŅŠ. Jāņ 19.19.
39. Bet viens no pakārtiem ļauna darītājiem Viņu zaimoja, sacīdams: “Ja Tu esi Kristus, tad palīdzi Sev pašam un mums.”
40. Bet otrs to aprāja un sacīja: “Un tu arīdzan nebīsties no Dieva, kas esi tanī pašā sodībā!
41. Un tomēr mums gan pareizi notiek. Jo mēs dabūjam, ko esam nopelnījuši ar saviem darbiem, bet Šis nekā ļauna nav darījis.”
42. Un viņš uz Jēzu sacīja: “Kungs, piemini mani, kad Tu nāksi Savā valstībā.” Mat 16.28.
43. Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien tu būsi ar Mani paradīzē!” (2Kor 12.4. Jāņ 20.17. Parād 2.7.).
44. Un tas bija ap sesto stundu, tad tapa tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai. Mat 27.45.
45. Un saule tapa aptumšota, un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa vidū pušu. Mat 27.51.
46. Un Jēzus sauca ar skaņu balsi un sacīja: “Tēvs, Es Savu garu nododu Tavās rokās.” Un to sacījis Viņš dvēseli izlaida. Mat 27.50. Jāņ 19.30. Dāv.dz 31.6. Ap.darb 7.58.
47. Un kapteinis redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: “Patiesi, Šis ir bijis taisns cilvēks.”
48. Un visi, kas tur klāt bija un redzēja, kas tur notika, tie sita pie krūtīm un griezās atpakaļ. p.35. 18.13.
49. Bet visi Viņa mīļie stāvēja no tālienes un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas un šās lietas redzēja. Mat 27.55.
50. Un redzi, viens vīrs, Jāzeps vārdā, kas bija runas kungs, labs un taisns vīrs, Mat 27.57. Jāņ 19.38.
51. (Šis nebija piemeties viņu padomam un darīšanai,) no Arimatijas, Jūdu pilsētas, kas arī pats gaidīja uz Dieva valstību,
52. Šis piegājis pie Pilāta lūdza Jēzus miesas,
53. Un tās noņēma, ietina smalkā audeklī un ielika kapā, kas bija izcirsts klintī, kur vēl neviens nebija glabāts.
54. Un tā bija sataisāmā diena, un sabatsjau iesākās. Jāņ 19.31.42.
55. Un sievas, kas ar Viņu bija nākušas no Galilejas, arīdzan gāja pakaļ un skatījās uz kapu, un kā Viņa miesas tapa noliktas. p.49. 8.2.
56. Un atpakaļ griezušās tās sataisīja smaržīgas svaidāmas zāles, un sabatu tās bija klusu pēc bauslības. Mat 16.1. 2Moz 20.10.