Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 10. nodaļa. →
Jēzus māca par laulības šķiršanu, 2; aicina bērniņus pie Sevis, 13; stāsta, ka bagātiem grūti tikt Dieva valstībā, 17; iepriecina tos, kas evaņģēlija dēļ tiek vajāti, 28; sludina atkal Savu ciešanu, 32; pārmāca Jāņa un Jēkaba goda kārību, 35; klusina Savu mācekļu bāršanos, 43; dziedina vienu aklu, 46.
1. Un no turienes cēlies Viņš nāca uz Jūdu zemes robežām, gar Jordānes otru pusi; un ļaudis nāca atkal kopā pie Viņa, un Viņš tā, kā ieradis, tos atkal mācīja. 9.33. Mat 19.1.
2. Un farizeji piegāja un Viņam jautāja, Viņu kārdinādami: “Vai vīram brīv no savas sievas šķirties?”
3. Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Ko Mozus jums ir pavēlējis?”
4. Bet tie sacīja: “Mozus vaļu devis, šķiršanās grāmatu rakstīt un šķirties.” 5Moz 24.1.
5. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Jūsu sirds cietības dēļ viņš jums šo bausli rakstījis.
6. Bet no pasaules iesākuma Dievs viņus radījis vīru un sievu. 1Moz 1.27. 5.2.
7. Tādēļ cilvēks atstās savu tēvu un māti un pieķersies pie savas sievas, 1Moz 2.24.
8. Un tie divi būs viena miesa. Tad nu tie nav vairs divi, bet viena miesa.
9. Tāpēc, ko Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt.”
10. Un mājās Viņa mācekļi To atkal jautāja par to pašu lietu.
11. Un Viņš uz tiem sacīja: “Ja kas no savas sievas šķirās un citu precē, tas laulību pārkāpj pret viņu.
12. Un ja sieva no sava vīra šķirās un ar citu apprecējās, tā laulību pārkāpj.”
13. Un tie bērniņus nesa pie Jēzus, ka Viņš tos aizskartu. Bet tie mācekļi tos aprāja, kas tos atnesa. 8.22. Lūk 18.15. Mat 19.13.
14. Bet kad Jēzus to redzēja, tad Viņš apskaitās un uz tiem sacīja: “Laidiet bērniņus pie Manis un neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība.
15. Patiesi, Es jums saku, ja kas Dieva valstību nedabū kā bērniņš, tas nenāks tur iekšā.” Mat 18.3.
16. Un viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja. 9.36.
17. Un kad Viņš bija izgājis uz ceļu, tad viens pieskrēja un ceļos nometies Viņu lūdza: “Labais Mācītāj, ko man būs darīt, lai iemantoju mūžīgu dzīvošanu?” Lūk 18.18.
18. Bet Jēzus uz to sacīja: “Kāpēc tu Mani sauci par labu? Neviens nav labs kā vien Tas Vienīgais Dievs.
19. Tu baušļus zini: tev nebūs laulību pārkāpt; tev nebūs nokaut; tev nebūs zagt; tev nebūs nepatiesu liecību dot; tev nebūs nevienam neko atraut; godā savu tēvu un māti.” 2Moz 20.12.
20. Bet tas atbildēja un uz Viņu sacīja: “Mācītāj, šo visu es esmu darījis no savas jaunības.”
21. Bet Jēzus, to uzlūkodams, to iemīlēja un sacīja uz to: “Vienas lietas tev trūkst, ej un pārdod visu, kas tev ir, un dod nabagiem; tad tev būs manta debesīs; un nāc, staigā Man pakaļ, krustu uz sevi ņēmis.” Mat 10.38.
22. Bet par to vārdu noskumis, tas aizgāja bēdīgs, jo tam bija daudz mantas.
23. Un Jēzus skatījās apkārt un sacīja uz Saviem mācekļiem: “Cik grūti bagātie ieies Dieva valstībā!”
24. Un mācekļi iztrūcinājās par Viņa vārdiem. Bet Jēzus atkal atbildēja un uz tiem sacīja: “Bērni, cik grūti ir, Dieva valstībā ieiet tiem, kas uz bagātību liek savu cerību. Dāv.dz 62.11. Sak 11.28.
25. Vieglāki ir kamielim iet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.”
26. Bet tie vēl vairāk pārbijās un sacīja savā starpā: “Kas tad var tapt svētīgs(glābts)?”
27. Bet Jēzus tos uzlūkoja un sacīja: “Cilvēkiem tas neiespējams, bet ne Dievam, jo Dievam visas lietas iespējamas.” 14.36.
28. Un Pēteris iesāka uz Viņu sacīt: “Redzi, mēs visu esam atstājuši un Tev staigājuši pakaļ.”
29. Bet Jēzus atbildēja un sacīja: “Patiesi, Es jums saku: neviens nav, kas atstājis namu vai brāļus vai māsas vai tēvu vai māti vai sievu vai bērnus vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ, 8.35.
30. Kas nedabūs simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus un māsas un mātes un bērnus un tīrumus pie tām vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvošanu. (Rom 16.13.).
31. Bet daudz, kas tie pirmie būs tie pēdējie un tie pēdējie būs tie pirmie.”
32. Bet tie bija uz ceļa, iedami uz Jeruzālemi. Un Jēzus gāja viņiem priekšā, un tie iztrūcinājās un bijās līdz iedami, un Viņš ņēma atkal pie Sevis tos divpadsmit un iesāka tiem sacīt, kas Viņam notikšot: 9.31. Lūk 18.31.
33. “Jo redzi, mēs noejam uz Jeruzālemi, un Tas Cilvēka Dēls taps nodots augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tie Viņu pie nāves pazudinās un Viņu nodos pagāniem.
34. Un tie To apmēdīs un To šaustīs un To apspļaudīs un To nokaus; un Viņš trešā dienā augšām celsies.”
35. Tad Jēkabs un Jānis, Cebedeja dēli, pie Viņa piegāja un sacīja: “Mācītāj, mēs gribam, ka Tu mums darītu, ko Tev lūgsim.” Mat 20.20.
36. Un Viņš uz tiem sacīja: “Ko jūs gribat, lai Es jums daru?”
37. Bet tie uz Viņu sacīja: “Dod mums, ka mēs varam sēdēt Tavā godībā, viens pa Tavu labo un otrs pa kreiso roku.”
38. Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs nezināt, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko Es dzeršu, un tapt kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts?” 14.36. Lūk 12.50.
39. Bet tie uz Viņu sacīja: “Varam.” Bet Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs gan to biķeri dzersiet, ko Es dzeru, un tapsiet kristīti ar to kristību, ar ko Es topu kristīts.
40. Bet pie Manas labās un kreisās rokas sēdēt, Man nepiederas dot, bet kuriem tas ir sataisīts.”
41. Un kad tie desmit to dzirdēja, tad tie iesāka skaisties par Jēkabu un Jāni.
42. Bet Jēzus tos sauca un uz tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, kas par ļaužu valdniekiem tiek turēti, tie pār tiem valda un viņu lieliem kungiem ir vara pār tiem.
43. Bet tā jūsu starpā nebūs būt; bet ja kas no jums grib liels tapt, tas lai ir jūsu sulainis. 9.35.
44. Un ja kas starp jums grib tas pirmais būt, tas lai ir visu kalps. Lūk 9.48.
45. Jo arī Tas Cilvēka Dēls nav nācis, ka Viņam taptu kalpots, bet ka Viņš kalpotu un Savu dzīvību dotu par atpirkšanas maksu priekš daudziem.”
46. Un tie nāca uz Jēriku, un Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, tas aklais, sēdēja ceļmalā un nabagoja. Lūk 18.35.
47. Un kad tas dzirdēja, ka Jēzus no Nacaretes esot, tad tas iesāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani.” 1.9. 12.35. 14.67.
48. Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Tu Dāvida Dēls, apžēlojies par mani.”
49. Un Jēzus apstājās un lika to aicināt; un tie aicināja to aklo, uz to sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.”
50. Un savu uzvalku nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.
51. Un Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ko tu gribi, lai Es Tev daru?” Bet tas aklais uz Viņu sacīja: “Rabbuni, ka es varētu redzēt.” Jāņ 20.16.
52. Bet Jēzus uz to sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi,” un tūdaļ tas tapa redzīgs un gāja Jēzum uz ceļa pakaļ. 5.34.