Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 9. nodaļa. →
Jēzus Savu mācekļu priekšā tiek apskaidrots, 2; sludina par Jāni, ka tas ir Elija, kam bija jānāk, 11; dziedina vienu mēnessērdzīgu, 14; sludina vēl Savu ciešanu, 30; māca pazemīgiem būt, 33; sargāties no apgrēcības, 42; sāli iekš sevi turēt un mieru, 49.
1. Un Viņš uz tiem sacīja: “Patiesi, Es jums saku: citi no tiem, kas še stāv, nāvi nebaudīs, pirms tie nebūs redzējuši Dieva valstību ar spēku nākam.” Lūk 9.27. Rom 1.4. 2Kor 13.4.
2. Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma līdz Pēteri un Jēkabu un Jāni un tos veda savrup uz vienu augstu kalnu. Un Viņš tapa apskaidrots viņu priekšā. 5.37. Lūk 9.28.
3. Un Viņa drēbes tapa spožas un ļoti baltas tā kā sniegs, ka neviens balinātājs virs zemes tā nevar balināt. Dan 7.9.
4. Un tiem Elija ar Mozu parādījās un runāja ar Jēzu.
5. Un Pēteris atbildēja un uz Jēzu sacīja: “Rabbi, šeit mums labi; taisīsim trīs būdas, vienu Tev un vienu Mozum un vienu Elijam.”
6. Jo tas nezināja, ko tas runāja; jo tie bija pārbijušies.
7. Un viens padebesis nāca, tos apēnodams; un balss nāca no tā padebeša sacīdama: “Šis ir Mans mīļais Dēls, klausiet Viņu.” Dan 4.28.
8. Un tūdaļ tie skatījās visapkārt un nevienu vairs pie sevis neredzēja, bet Jēzu vien.
9. Un noejot no kalna, Viņš tiem piekodināja, ka tie nevienam nesacītu, ko tie redzējuši, pirms Tas Cilvēka Dēls no miroņiem nebūs augšām cēlies.
10. Un tie to vārdu paturēja savā prātā un apjautājās, kas tas esot: no miroņiem augšām celties? p.32.
11. Un tie Viņam jautāja sacīdami: “Kā tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk papriekš?” Mat 17.10.
12. Bet Viņš atbildēdams uz tiem sacīja: “Gan Elija papriekš nākdams atkal visu sataisīs; un kā ir rakstīts par To Cilvēka Dēlu, ka Tam daudz būs ciest un tapt nicinātam? Jes 53.3.
13. Bet Es jums saku: ka Elija arī ir nācis, bet tie tam ir darījuši, ko gribēdami, tā kā par to ir rakstīts.” (1Ķēn 19.2.10.).
14. Un Viņš pie Saviem mācekļiem nācis, redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem apjautājās. 8.11. Lūk 9.37.
15. Un tūdaļ visi ļaudis, kad tie To redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.
16. Un Viņš rakstu mācītājiem vaicāja: “Ko jūs ar tiem apjautājaties?”
17. Un viens no ļaudīm atbildēdams sacīja: “Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mēms gars. p.25.
18. Un kad tas viņu sakampj, tad tas to rausta; un tas puto un griež zobus un izdilst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet tie nav varējuši.”
19. Bet Viņš tam atbildēja un sacīja: “Ak tu neticīgā cilts? Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis.”
20. Un tie to atveda pie Viņa, un kad tas gars Viņu redzēja, tad tas tūdaļ to plosīja, un tas pie zemes krizdams vārtījās putodams. 3.11.
21. Un Viņš viņa tēvam jautāja: “Cik ilgi viņam tā noticies?” Bet tas sacīja: “No bērnu dienām.
22. Un dažkārt viņš to ir iemetis ugunī, ka viņš to nomāktu; bet ja Tu ko spēj, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!”
23. Bet Jēzus uz to sacīja: “Kaut tu varētu ticēt! tas visu spēj, kas tic.” 11.23.
24. Un tūdaļ tā bērna tēvs brēca un sacīja ar asarām: “Es ticu, Kungs, palīdzi manai neticībai!” Lūk 17.5.
25. Bet Jēzus redzēdams, ka tie ļaudis satecēja, apdraudēja to nešķīsto garu, uz to sacīdams: “Tu mēmais un kurlais gars, Es tev pavēlu, izej ārā no tā un neieej vairs iekš tā.” p.17.
26. Un tas izgāja, brēkdams un to gauži plosīdams, un viņš tapa tā kā mironis, tā ka daudzi sacīja: tas ir nomiris.
27. Bet Jēzus to ņēma pie rokas, to uzcēla, un tas pacēlās.
28. Un kad Viņš namā bija iegājis, Viņa mācekļi tam savrup jautāja: “Kāpēc mēs nespējām to izdzīt?”
29. Un Viņš uz tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien caur lūgšanu un gavēšanu.”
30. Un no turienes izgājuši, tie pārstaigāja Galileju, un Viņš negribēja, ka to kas zinātu. 7.24.
31. Jo Viņš Savus mācekļus mācīja un uz tiem sacīja: “Tas Cilvēka Dēls taps nodots cilvēku rokās, un tie To nokaus, un nokauts Viņš trešā dienā augšām celsies.” 8.31. 10.32. Lūk 3.43.
32. Bet tie šo vārdu nesaprata un bijās Viņu jautāt. p.10.11. Lūk 18.34.
33. Un Viņš nāca Kapernaūmā, un mājās būdams Viņš tiem jautāja: “Ko jūs savā starpā esat apjautājušies uz ceļa?”
34. Bet tie cieta klusu; jo tie savā starpā bija sarunājušies uz ceļa, kurš esot lielākais? Lūk 9.46.
35. Un Viņš apsēdās, atsauca tos divpadsmit un uz tiem sacīja: “Ja kas grib pirmais būt, tas lai ir no visiem pēdīgais un visu kalps.” 10.43. Mat 20.25.
36. Un Viņš ņēma vienu bērnu un to veda viņu vidū un to skūpstīja un uz tiem sacīja: 10.16. 1Moz 48.10.
37. “Ja kas vienu no šiem bērniem uzņem Manā Vārdā, tas Mani uzņem; bet kas Mani uzņem, tas neuzņem Mani, bet To, kas Mani sūtījis.”
38. Bet Jānis Tam atbildēja un sacīja: “Mācītāj! Mēs vienu redzējām Tavā Vārdā velnus izdzenam, tas neturas pie mums, un mēs tam to esam lieguši, tāpēc ka tas neturas pie mums.” Lūk 9.49. 4Moz 11.27.28.
39. Bet Jēzus sacīja: “Neliedziet viņam, jo neviens nedara brīnumu Manā Vārdā, kas tūdaļ no Manis varētu ļaunu runāt. 1Kor 12.3.
40. Jo kas nav pret mums, tas ir ar mums. Mat 12.30.
41. Jo, ja kas jūs dzirdinās ar biķeri ūdens Manā Vārdā, tāpēc ka jūs Kristum piederat, patiesi, Es jums saku: tam sava alga nezudīs. Mat 10.42.
42. Un ja kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāki, ka tam dzirnu akmeni pie kakla piekārtu un to iemestu jūrā. Mat 18.6.
43. Jeb kad tev tava roka apgrēcina, nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu kroplis ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas rokas, un tu noej ellē, neizdzēšamā ugunī, Mat 3.12. 5.30.
44. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest. Jes 66.24.
45. Un kad tava kāja tevi apgrēcina, tad nocērt to; tas tev ir labāki, ka tu tizls ieej dzīvošanā, nekā tev ir divas kājas, un topi mests ellē, neizdzēšamā ugunī,
46. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.
47. Un kad tava acs tevi apgrēcina, tad izrauj to; tas tev ir labāki, ka tu vienacis ieej Dieva valstībā, nekā tev ir divas acis, un tu topi iemests elles ugunī, Mat 5.29.
48. Kur viņu tārps nemirst, un uguns neizdziest.
49. Jo ikviens ugunī taps sālīts; un ikkatrs upuris ar sāli taps sālīts. 3Moz 2.13. Rom 12.1.
50. Sāls gan ir laba lieta, bet ja sāls tapusi nesālīga, ar ko tad to darīs derīgu? Turat sāli iekš sevis un turat mieru savā starpā.” Lūk 14.34. Kol 4.6. Rom 12.18.