Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 14. nodaļa. →
Jēzus Betanijā top svaidīts, 3; ēd Pashā jēru, 12; iestāda svēto vakarēdienu, 22; cieš darzā, 32; 45; un Kajafas namā, 53; Pēteris apgrēkojās, 66.
1. Un pēc divām dienām bija Pashā un Neraudzētās maizes svētki. Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā tie Jēzu ar viltu saņemtu un nokautu. Mat 26.1. 2Moz 12.15. 3Moz 23.6.
2. Bet tie sacīja: “Tik ne svētkos, lai dumpis neceļas starp ļaudīm.”
3. Un kad Viņš bija Betanijā, Sīmaņa, tā spitālīgā, namā, un pie galda sēdēja, tad viena sieva nāca; tai bija akmens trauciņš ar ļoti dārgu un it tīru nardes eļļu, un, trauciņu salauzusi, tā to lēja uz Viņa galvu. Jāņ 22.1. Augst.dz 4.14.
4. Un tur bija kādi, kas pie sevis apskaitās un sacīja: “Ka labad šī eļļas izšķērdēšana notikusi?
5. Jo šo eļļu varēja pārdot dārgāki nekā par trīssimt grašiem un izdalīt nabagiem;” un tie kurnēja par to.
6. Bet Jēzus sacīja: “Liekat to mierā. Ko jūs tai raizes darāt? tā labu darbu pie Manis darījusi.
7. Jo nabagi ir arvienu pie jums, un kad gribat, jūs tiem varat labu darīt; bet Es neesmu arvienu pie jums. 5Moz 15.11.
8. Šī ir darījusi, ko spējusi; tā jau iepriekš Manu miesu ir svaidījusi uz bērēm. 16.1.
9. Patiesi, Es jums saku: kur vien šis evaņģēlijs kļūs sludināts pa visu pasauli, tur arī to teiks, ko šī darījusi, viņai par piemiņu.” 13.10.
10. Un Jūdas Iskariots, viens no tiem divpadsmit, nogāja pie tiem augstiem priesteriem, ka Viņu tiem nodotu.
11. Un tie to dzirdējuši priecājās un solīja tam dot naudu; un tas meklēja, kā tas Viņu izdevīgā laikā nodotu.
12. Bet pirmā neraudzētās maizes dienā, kad Pashā jēru nokāva, Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Kur Tu gribi, lai mēs noejam un sataisām, ka Tu Pashā jēru vari ēst?” p.1. Lūk 22.7.
13. Un Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem un uz tiem sacīja: “Noejat uz pilsētu. Un jūs sastaps viens cilvēks, ūdens krūzi nesdams. Ejat tam pakaļ.
14. Un kur viņš ieiet, tur teiciet tam saimniekam: Mācītājs saka: kur ir tā vieta priekš Manis, kur ar Saviem mācekļiem varu ēst Pashā jēru?
15. Un viņš jums rādīs lielu, ar deķiem izklātu gatavu istabu. Turpat sataisiet priekš mums.”
16. Un Viņa mācekļi izgāja un nāca pilsētā un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis: un sataisīja to Pashā jēru.
17. Un kad vakars metās, tad Viņš nāca ar tiem divpadsmit.
18. Un tiem pie galda sēžot un ēdot, Jēzus sacīja: “Patiesi, Es jums saku: viens no jums, kas ar Mani ēd, Mani nodos.” Mat 26.21.
19. Un tie iesāka noskumt un cits pēc cita uz Viņu sacīt: “Vai es tas esmu?”
20. Bet Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Viens no tiem divpadsmit, kas ar Mani mērc bļodā.
21. Tas Cilvēka Dēls gan aiziet tā, kā par Viņu ir rakstīts. Bet vai tam cilvēkam, caur ko Tas Cilvēka Dēls top nodots. Šim cilvēkam būtu labāki, ka nemaz nebūtu dzimis.”
22. Un tiem ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja to, pārlauza un tiem to deva un sacīja: “Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa.” Mat 26.26. Lūk 22.19.
23. Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un tiem to deva. Un tie visi dzēra no tā. Lūk 22.21.
24. Un Viņš uz tiem sacīja: “Šīs ir Manas asinis, tās jaunās derības asinis, kas par daudziem top izlietas.
25. Patiesi, Es jums saku, ka Es vairs nedzeršu no vīna koka augļiem līdz tai dienai, kad Es to no jauna dzeršu Dieva valstībā.”
26. Un pateicības dziesmu dziedājuši, tie izgāja uz Eļļas kalnu. Mat 26.30.
27. Un Jēzus uz tiem sacīja: “Jūs visi šinī naktī apgrēcināsities pie Manis, jo stāv rakstīts: Es ganu sitīšu, un avis taps izklīdinātas. Zaha 13.7.
28. Bet kad Es augšām celšos, tad Es jūsu priekšā gribu noiet uz Galileju.” 16.7.
29. Bet Pēteris uz To sacīja: “Un ja visi pie Tevis apgrēcinātos, tomēr es ne.”
30. Un Jēzus uz to sacīja: “Patiesi, Es tev saku: šodien, šinī naktī, pirms gailis otrreiz dziedās, tu Mani trīskārt aizliegsi.”
31. Bet tas runāja vēl daudz vairāk: “Jebšu man būtu līdz ar Tevi jāmirst, taču es Tevi negribu aizliegt!” Un tāpat arī visi sacīja.
32. Un tie nāca uz vienu muižu, kurai vārds Ģetzemane, un Viņš uz Saviem mācekļiem sacīja: “Apsēžaties šeit, kamēr Es Dievu lūgšu.” Mat 26.36. Lūk 22.39. Jāņ 18.1.
33. Un Viņš ņēma pie sevis Pēteri un Jēkabu un Jāni, un iesāka baiļoties un trīcēt, 9.2.
34. Un uz tiem sacīja: “Mana dvēsele ir visai noskumusi līdz nāvei. Paliekat šeitan un esiet nomodā.”
35. Un maķenīt pagājis Viņš krita pie zemes un lūdza, ja tas varētu būt, lai tā stunda Viņam aizietu garām. Jāņ 12.27.
36. Un Viņš sacīja: “Abba, Tēvs, Tu spēji visas lietas! Ņem šo biķeri no Manis! Tomēr ne ko Es gribu, bet ko Tu gribi.” 10.27. Gal 4.6.
37. Un Viņš nāk un atrod tos guļam un saka uz Pēteri: “Sīmani, vai tu guli? Vai tu nevienu stundu nespēji būt nomodā?
38. Esat nomodā un lūdzat Dievu, ka neiekrītat kārdināšanā. Gars gan ir labprātīgs, bet miesa ir vāja.”
39. Un Viņš atkal nogājis, Dievu lūdza, sacīdams šos pašus vārdus.
40. Un Viņš griezās atpakaļ, un atrada tos atkal guļam, jo viņu acis bija miega pilnas, un tie nezināja, ko Viņam atbildēt.
41. Un Viņš nāca trešu lāgu un uz tiem sacīja: “Guliet nu vēl un dusiet! jau ir gan; tā stunda ir nākusi! Redzi, Tas Cilvēka Dēls top nodots grēcinieku rokās.
42. Ceļaties, ejam; redzi, kas Mani nodod, tas ir tuvu klāt.”
43. Un tūdaļ, Viņam vēl runājot, atnāca Jūdas, viens no tiem divpadsmit, un līdz ar viņu daudz ļaužu ar zobeniem un nūjām no augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem un vecajiem.
44. Bet tas, kas Viņu nodeva, tiem bija devis zīmi sacīdams: “Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstat, un To novediet droši.” Jāņ 7.44.
45. Un tas nāca un tūdaļ Viņam piegājis sacīja: “Rabbi, Rabbi!” un Viņu skūpstīja. (Mat 23.7.).
46. Un tie rokas pielika pie Viņa un To saņēma.
47. Bet viens no tiem, kas pie Viņa stāvēja, zobenu izvilcis, cirta augstā priestera kalpam un tam nocirta ausi.
48. Un Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Tā kā uz kādu slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām, Mani gūstīt.
49. Ikdienas Es pie jums esmu sēdējis, Dieva namā mācīdams, un jūs Mani neesat gūstījuši. Bet lai raksti taptu piepildīti.”
50. Un visi Viņa mācekļi Viņu atstāja un bēga.
51. Un viens jauneklis Viņam gāja pakaļ, tas bija ar audekli apsedzies uz kailām miesām, un jaunekļi pēc tā tvarstīja. 2Moz 22.26.27. (2Sam 2.14.).
52. Bet, audekli pamezdams, tas no tiem izbēga pliks.
53. Un tie Jēzu noveda pie augstā priestera, un tur sapulcējās visi augstie priesteri un vecaji un rakstu mācītāji. Lūk 22.54. Mat 26.57.
54. Un Pēteris no tālienes Viņam gāja pakaļ augstā priestera pilī iekšā, un sēdēja pie sulaiņiem un sildījās pie uguns.
55. Bet augstie priesteri un visa tiesa meklēja liecību pret Jēzu, ka tie Viņu nonāvētu, un neatrada.
56. Jo daudzi deva viltīgu liecību pret Viņu, un viņu liecības nebija vienādas. 5Moz 17.6. Dāv.dz 55.10.
57. Un citi cēlušies deva viltīgu liecību pret Viņu, sacīdami:
58. “Mēs esam dzirdējuši, ka Viņš sacījis: “Es gribu šo rokām taisīto Dieva namu noplēst un trijās dienās citu, ne rokām taisītu, uzcelt.”” Ebr 9.11.
59. Un arī šī viņu liecība nebija vienāda.
60. Un tas augstais priesteris cēlās viņu vidū, jautāja Jēzum un sacīja: “Vai Tu uz to nekā neatbildi, ko šie pret Tevi liecina?”
61. Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nenieka. Un atkal augstais priesteris Viņam jautāja un uz Viņu sacīja: “Vai Tu esi Kristus, Augsti teicamā Dēls?” 15.5. Dāv.dz 40.17.
62. Bet Jēzus sacīja: “Es tas esmu. Un jūs redzēsiet To Cilvēka Dēlu sēžam pie Tā Visuspēcīgā labās rokas un nākam ar debess padebešiem.” 13.26.
63. Tad augstais priesteris saplēsa savus svārkus un sacīja: “Kam vēl vajag liecinieku?
64. Jūs Viņa zaimošanu esat dzirdējuši! Kā jums šķiet?” Bet tie visi Viņu notiesāja, ka Viņš nāvi esot pelnījis.
65. Un citi iesāka Viņu apspļaudīt un apsegt Viņa vaigu un Viņu sist dūrēm un uz Viņu sacīt: “Uzmini mūs, pravietis būdams.” Un sulaiņi Viņam sita vaigā. 10.34. 15.19.
66. Un kad Pēteris priekšnamā bija, tad viena no augstā priestera kalponēm nāca, Lūk 22.55.
67. Un redzēja, ka Pēteris sildījās, un to uzlūkoja un sacīja: “Tu arīdzan biji pie Tā Jēzus no Nacaretes.” 10.47. Jāņ 1.46.
68. Bet viņš liedzās, sacīdams: “Es Viņu nepazīstu, nedz zinu, ko tu runā.” Un tas izgāja no tā priekšnama. Un gailis dziedāja.
69. Un tā meita to atkal redzēja un iesāka sacīt uz tiem, kas klāt stāvēja: “Šis ir viens no tiem.”
70. Bet tas atkal liedzās. Un par mazu brīdi tie, kas apkārt stāvēja, atkal uz Pēteri sacīja: “Patiesi, tu esi viens no tiem, jo tu esi Galilejs, un tava valoda tiem ir līdzīga.” Jāņ 7.52.
71. Un tas sāka nolādēties un nodievoties: “Es nepazīstu To Cilvēku, par ko jūs runājiet.”
72. Un gailis dziedāja otru reizi; un Pēteris pieminēja to vārdu, ko Jēzus uz to bija sacījis: “Pirms nekā gailis divreiz dziedās, tu Mani trīs reiz aizliegsi;” un viņš iesāka raudāt. p.30.