Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Marka. ← 15. nodaļa. →
Pilāts apliecina Kristus nenoziedzību, 10. 14; bet taču viņš To liek šaustīt, 15; un krustā sist, 20; Jāzeps no Arimatijas glabā Jēzus miesas, 42.46.
1. Un tūlīt no rīta augstie priesteri ar vecajiem un rakstu mācītājiem un visa augstā tiesa sarunājās, un tie sēja Jēzu, noveda un nodeva Viņu Pilātam. Lūk 23.1.
2. Un Pilāts Viņam jautāja: “Vai Tu esi tas Jūdu ķēniņš?” Un Viņš atbildēja un uz to sacīja: “Tu to saki.” Jāņ 18.33. Mat 26.64.
3. Un augstie priesteri Viņu gauži apsūdzēja.
4. Bet Pilāts Viņam atkal vaicāja sacīdams: “Vai Tu nekā neatbildi? Redzi, cik gauži tie Tevi apsūdz!”
5. Bet Jēzus neatbildēja vairs nenieka, tā ka Pilāts brīnījās.
6. Bet uz svētkiem tas viņiem atlaida vienu cietumnieku, kuru tie prasīja.
7. Bet tur bija viens ar vārdu Baraba, gūstīts ar dumpiniekiem, kas dumpī vienu bija nokāvuši.
8. Un ļaudis augšā sanākuši iesāka prasīt, ka tiem tā darītu, kā allažiņ.
9. Bet Pilāts tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs gribat, ka es jums To Jūdu ķēniņu atlaižu?”
10. Jo viņš zināja, ka augstie priesteri To no skaudības bija nodevuši.
11. Bet augstie priesteri ļaudīm piekodināja, lai labāki tiem atlaistu Barabu.
12. Bet Pilāts atbildēja un atkal uz tiem sacīja: “Ko tad jūs gribat, lai daru Tam, ko jūs saucat par Jūdu ķēniņu?”
13. Bet tie atkal brēca: “Sit Viņu krustā.”
14. Bet Pilāts uz tiem sacīja: “Ko tad Viņš ļaunu darījis?” Bet tie vēl vairāk brēca: “Sit Viņu krustā.”
15. Bet Pilāts gribēdams tiem ļaudīm izpatikt, tiem atlaida Barabu un nodeva Jēzu, kad Viņu bija šaustījis, ka taptu krustā sists.
16. Bet karavīri Viņu noveda pilī, tas ir tiesas namā, un sasauca visu pulku. Jāņ 19.1. Mat 27.27.
17. Un tie Viņam apvilka sarkanu mēteli, un kroni no ērkšķiem nopinuši Viņam lika uz galvu.
18. Un tie iesāka Viņu sveicināt: “Sveiks, Jūdu ķēniņ!”
19. Un sita Viņa galvu ar niedri un Viņu apspļaudīja, un ceļus locīja un Viņu pielūdza. 14.65.
20. Un kad tie Viņu bija apsmējuši, tad Viņam novilka sarkano mēteli un Viņam apvilka Viņa paša drēbes un Viņu izveda, ka Viņu krustā sistu. Lūk 23.26.
21. Un tie spieda kādu, kas no lauka nākdams garām gāja, Sīmani no Kirenes, Aleksandera un Rufa tēvu, ka Viņa krustu nestu. Rom 16.13.
22. Un tie Viņu noveda pie tās vietas Golgata, tas ir tulkots: pieres vieta.
23. Un Viņam deva dzert vīnu, ar mirrēm sajauktu, bet Viņš to neņēma.
24. Un kad To bija krustā situši, tad tie izdalīja Viņa drēbes un meta kauliņus par tām, ko kurš dabūtu. Dāv.dz 22.19.
25. Un tā bija trešā stunda, un Viņu sita krustā. Jāņ 19.14.
26. Un tur virsraksts par Viņa vainu bija virsū uzrakstīts: TAS JŪDU ĶĒNIŅŠ.
27. Un līdz ar Viņu sita krustā divas slepkavas, vienu pa labo, otru pa kreiso roku.
28. Un raksti ir piepildīti, kas saka: “Viņš ir līdzināts ļauna darītājiem.” Jes 53.12.
29. Un tie, kas gāja garām, Viņu zaimoja, kratīja savas galvas un sacīja: “Raugi, kā Tu Dieva namu noplēsi un to uztaisi trijās dienās. 14.58.
30. Palīdzies pats un kāpi no krusta zemē.”
31. Tāpat arīdzan augstie priesteri ar rakstu mācītājiem Viņu apmēdīja un sacīja: “Citus Viņš pestījis, Sevi pašu Viņš nevar pestīt.
32. Lai nu Kristus, Israēla ķēniņš, no krusta nokāpj, ka mēs redzam un ticam.” Un arī tie, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, Viņu apsmēja. p.2.26. Jāņ 1.49. 20.29.
33. Un ap sesto stundu palika tumšs pār visu zemi līdz devītajai stundai.
34. Un ap devīto stundu Jēzus stiprā balsī brēca saukdams: “Eloi, Eloi, lama zabahtani!” Tas ir tulkots: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis? Dāv.dz 22.2.
35. Un citi no tiem, kas tur klāt stāvēja, kad to dzirdēja, sacīja: “Redzi, Viņš sauc Eliju.”
36. Bet viens tecēja un pildīja sūkli ar etiķi un to lika uz niedri un Viņu dzirdināja sacīdams: “Laidiet, redzēsim, vai Elija nāks un Viņu noņems.”
37. Bet Jēzus stiprā balsī brēcis dvēseli izlaida. Mat 27.50.
38. Un priekškaramais auts Dieva namā pārplīsa divējos gabalos no augšas līdz zemei.
39. Bet virsnieks, kas tur klāt stāvēja Viņam it pretī, redzēdams, ka Viņš tā brēkdams garu bija izlaidis, sacīja: “Patiesi, šis cilvēks bija Dieva Dēls.” Mat 27.54.
40. Un tur bija arī sievas, kas no tālienes skatījās; starp tām bija Marija Magdalēna un Marija, tā jaunākā, Jēkaba un Jāzepa māte, un Salome, Mat 27.55.
41. Kas arīdzan, kad Viņš bija Galilejā, Viņam bija gājušas pakaļ un Viņam kalpojušas, un daudz citas, kas līdz ar Viņu bija nākušas uz Jeruzālemi.
42. Un sataisāmās dienas vakarā, tas ir sabata priekšvakarā, Lūk 23.50. Jāņ 19.14.31.
43. Jāzeps no Arimatijas, viens godīgs runas kungs, kas pats arīdzan uz Dieva valstību gaidīja, nāca un iegāja droši pie Pilāta un izlūdzās Jēzus miesas. Lūk 23.50.51.
44. Bet Pilāts brīnījās, ka Tas jau bija nomiris, un to kapteini aicinājis, tam jautāja, vai jau ilgi, kamēr Viņš nomiris?
45. Un to no kapteiņa izklausinājis, viņš Jāzepam Jēzus miesas atvēlēja.
46. Un tas smalku audekli pircis, Viņu noņēma un ietina smalkā audeklī un Viņu ielika kapā, kas klintī bija izcirsts, un pievēla akmeni priekš kapa durvīm.
47. Bet Marija Magdalēna un Marija, Jāzepa māte, skatījās, kur Tas tapa nolikts. p.40.