Saturs

Jeremijas raudu dziesmas. 3. nodaļa.

Bēdu naktī cerības gaisma.

1. Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.  Ījab 21.9.

2. Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.  Ījab 18.18. 30.26. Jer 13.16.

3. Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.  Ījab 13.21. 19.21.

4. Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.  Dāv.dz 6.3.8. 51.10.

5. Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.  7.19.

6. Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.  Dāv.dz 143.3.

7. Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.  p.9.

8. Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.  p.44. Ījab 19.7. Sak 1.28.

9. Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.  Ījab 19.8. Hoz 2.6.

10. Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.  Ījab 10.16. Hoz 5.14. 13.7.8.

11. Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.

12. Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.  2.4. 1Sam 20.20. Ījab 16.12.

13. Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.  Ījab 6.4. 16.13. (Jes 49.2.).

14. Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.  p.63. Ījab 30.9.

15. Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.  Ījab 9.18. Jer 9.15.

16. Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.  Sak 20.17. Eceh 27.30.

17. Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.

18. Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.

19. Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.

20. Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.

21. To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.

22. Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.  Nehem 9.31.

23. Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.

24. Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.  Dāv.dz 73.26.

25. Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.  Dāv.dz 34.9.

26. Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.  (Dāv.dz 37.7.) Jes 30.15.

27. Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.  Dāv.dz 119.71.

28. Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,  1.1. Ezr 9.3.

29. Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -  Ījab 16.15. Dāv.dz 119.25.

30. Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.  Ījab 16.10.

31. Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.  Dāv.dz 77.8.9. 85.6.10.

32. Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.  Dāv.dz 30.6. Jes 54.8.

33. Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.  Jer 32.41. Joēl 2.13.

34. Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,

35. Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,  Ījab 34.12.

36. Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?

37. Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?  Amos 3.6.

38. Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?  Cef 1.12.

39. Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.  Jer 30.15.

40. Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.  Jer 3.23.

41. Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):

42. Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.  Dan 9.5.

43. Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.  2.21.

44. Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.  p.8. Ījab 22.14.

45. Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.  Jes 5.25. Jer 24.9. 1Kor 4.13.

46. Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.  2.16. Dāv.dz 22.8.14.

47. Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.  Jer 48.43.

48. Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.  2.18. Dāv.dz 119.136. Jer 9.1.18.

49. Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,

50. Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.

51. Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.  1.16.

52. Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.  4.18. Jer 12.9.

53. Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.  Jer 38.6.

54. Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.  Dāv.dz 69.2.

55. Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,  Dāv.dz 88.7.14. 130.1.

56. Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.

57. Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”

58. Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.  Dāv.dz 17.2.

59. Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!

60. Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.

61. Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,  Dāv.dz 74.18.

62. Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.

63. Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.  p.14.

64. Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.  Dāv.dz 137.8.

65. Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!  Jer 10.25.

66. Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.