Soģu grāmata. ← 9. nodaļa. →
Abimelēhs nokauj savus brāļus, un uzņem valdību. Jotama līdzība; Abimelēha gals.
1. Un Abimelēhs, JerubBaāla dēls, gāja uz Šehemi pie savas mātes brāļiem un runāja uz tiem un uz visiem savas mātes tēva nama radiem un sacīja:
2. Runājiet lūdzami priekš visu namnieku ausīm Šehemē: kas jums ir labāki, vai ka septiņdesmit vīri, visi JerubBaāla dēli, pār jums valda, vai ka viens vīrs pār jums valda? Pieminiet, mani arīdzan esam jūsu kaulu un jūsu miesu.
3. Tad viņa mātes brāļi viņa dēļ runāja priekš visu namnieku ausīm Šehemē visus šos vārdus un viņu sirds nesās uz Abimelēhu, jo tie sacīja: viņš ir mūsu brālis.
4. Un tie viņam deva septiņdesmit sudraba sēķeļus no BaālBerita nama, un Abimelēhs ar tiem saderēja neliešus un nebēdniekus, kas viņam staigāja pakaļ.
5. Un viņš nāca sava tēva namā uz Ofru un nokāva savus brāļus, JerubBaāla bērnus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens; bet Jotams, JerubBaāla jaunākais dēls, atlika, jo viņš bija paslēpies.
6. Tad visi Šehemes namnieki sapulcējās un viss Millus nams, un tie nogāja un iecēla Abimelēhu par ķēniņu pie tā piemiņas ozola, kas ir Šehemē.
7. Kad to Jotamam teica, tad viņš nogāja un nostājās Gerizima kalna paša galā un pacēla savu balsi un sauca un sacīja: klausāties mani, jūs Šehemes namnieki, tad Dievs arī jūs klausīs.
8. Koki gāja, ķēniņu pār sevi svaidīt, un sacīja uz eļļas koku: esi ķēniņš pār mums.
9. Bet eļļas koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu taukumu, ko Dievs un cilvēki pie manis slavē, un noiet un līgoties pa koku virsu?
10. Tad tie koki sacīja uz vīģes koku: nāc tu, esi ķēniņš pār mums.
11. Bet vīģes koks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu saldumu un savus labos augļus un noiet un līgoties pa koku virsu?
12. Tad tie koki sacīja uz vīnakoku: nāc tu un esi ķēniņš pār mums.
13. Bet vīnakoks uz tiem sacīja: vai man būs atstāt savu vīnu, kas dievus un cilvēkus iepriecina, un noiet un līgoties pa koku virsu?
14. Tad visi koki sacīja uz ērkšķu krūmu: nāc tu un esi ķēniņš pār mums.
15. Tad ērkšķu krūms uz tiem kokiem sacīja: kad jūs tiešām mani svaidiet sev par ķēniņu, tad nāciet un uzticaties manai paēnai, bet ja ne, tad lai uguns iziet no ērkšķu krūma un norij Libānus ciedru kokus.
16. Un nu, vai jūs esat taisni un pareizi darījuši, Abimelēhu celdami par ķēniņu, un vai jūs esat labi darījuši pie JerubBaāla un viņa nama un viņam darījuši pēc viņa roku nopelna?
17. Jo mans tēvs jūsu dēļ karojis un savu dzīvību nometis un jūs izglābis no Midiāniešu rokas,
18. Bet jūs šodien esat cēlušies pret mana tēva namu un nokāvuši viņa dēlus, septiņdesmit vīrus uz viena akmens, un esat iecēluši Abimelēhu,
19. Ja nu jūs šodien taisni un pareizi esat darījuši pie JerubBaāla un pie viņa nama, tad priecājaties par Abimelēhu, un lai viņš arīdzan priecājās par jums.
20. Bet ja ne, tad lai uguns iziet no Abimelēha un norij Šehemes namniekus un Millus namu, un lai uguns iziet no Šehemes namniekiem un no Millus nama un norij Abimelēhu.
21. Tad Jotams bēga un aizbēga uz Beru un dzīvoja tur, no sava brāļa Abimelēha bīdamies.
22. Kad nu Abimelēhs trīs gadus bija valdījis pār Israēli,
23. Tad Dievs sūtīja ļaunu garu starp Abimelēhu un Šehemes namniekiem, un Šehemes namnieki turējās viltīgi pret Abimelēhu,
24. Ka tas varas darbs pie tiem septiņdesmit JerubBaāla dēliem nāktu un viņa asinis grieztos uz Abimelēhu, viņu brāli, kas tos bija nokāvis, un tos, kas bija stiprinājuši, savus brāļus nokaut.
25. Un Šehemes namnieki sūtīja kādus, kas ar viltu uz viņu glūnēja kalna galos, un tie visus aplaupīja, kas pa to ceļu gāja, un tas Abimelēham tapa sacīts.
26. Un Gaāls, Ebeda dēls, nāca ar saviem brāļiem un gāja uz Šehemi, un Šehemes namnieki viņam uzticējās,
27. Un izgāja uz lauku un nolasīja savus vīna kalnus un spaidīja ogas un svinēja prieka svētkus, un gāja sava dieva namā un ēda un dzēra un lādēja Abimelēhu.
28. Un Gaāls, Ebeda dēls, sacīja: kas ir Abimelēhs, un kas ir Šehems, ka mums viņam būs kalpot? Vai tas nav JerubBaāla dēls un Zebuls viņa uzraugs? Kalpojiet labāki, Hamora, Šehema tēva, vīriem, jo kāpēc lai mēs viņam kalpojam?
29. Ak kaut šie ļaudis būtu manā rokā, gan es Abimelēhu izdzītu. Un uz Abimelēhu viņš sacīja: vairo savu karaspēku un nāc ārā.
30. Kad Zebuls, tās pilsētas virsnieks, Gaāla, Ebeda dēla, vārdus dzirdēja, tad viņš apskaitās,
31. Un sūtīja slepeni vēstnešus pie Abimelēha un sacīja: redzi, Gaāls, Ebeda dēls, un viņa brāļi ir nākuši uz Šehemi, un redzi, tie ceļ dumpi pret tevi pilsētā.
32. Un nu celies naktī, tu un tie ļaudis, kas pie tevis, un paslēpies laukā;
33. Un rītā agri, kad saule lec, tad celies un uzbrūc tai pilsētai, un redzi, kad viņš un tie ļaudis, kas pie viņa, ies ārā tev pretī, tad dari viņam, kā tava roka māk.
34. Tad Abimelēhs un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās naktī un paslēpās pret Šehemi četros pulkos.
35. Un Gaāls, Ebeda dēls, izgāja ārā un stāvēja priekš pilsētas vārtiem. Tad Abimelēhs un tie ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās, kur bija apslēpušies.
36. Kad nu Gaāls tos ļaudis ieraudzīja, tad viņš sacīja uz Zebulu: redzi, no kalnu galiem nāk ļaudis. Bet Zebuls uz to sacīja: tev šķiet kalna ēnu cilvēkus esam.
37. Tad Gaāls vēl runāja un sacīja: redzi, ļaudis nāk no augšgala un viens pulks nāk pa ceļu no burvju ozola.
38. Tad Zebuls uz viņu sacīja: kur nu ir tava mute, ar ko tu sacīji: kas ir Abimelēhs, ka lai tam kalpojam? Vai šie nav tie ļaudis, ko tu esi apsmējis? Izej jel nu ārā un karo pret viņu.
39. Un Gaāls izgāja Šehemes namnieku priekšā un karoja pret Abimelēhu.
40. Un Abimelēhs tam dzinās pakaļ, un tas bēga no viņa, un daudz krita nokauti līdz vārtiem.
41. Un Abimelēhs palika Arumā, bet Zebuls izdzina Gaālu un viņa brāļus, ka tie Šehemē nepalika.
42. Un notika otrā dienā, ka tie ļaudis gāja uz lauku, un tas Abimelēham tapa sacīts.
43. Tad viņš ņēma tos (kara) ļaudis un tos dalīja trijos pulkos un paslēpās laukā. Un viņš skatījās, un redzi, tie ļaudis izgāja no pilsētas; tad viņš cēlās pret tiem un tos nokāva.
44. Un Abimelēhs un tie pulki, kas pie viņa bija, uzbruka un nostājās priekš pilsētas vārtiem, bet tie divi pulki uzbruka visiem, kas bija laukā, un tos nokāva.
45. Un Abimelēhs karoja pret to pilsētu visu to dienu un uzņēma to pilsētu un nokāva tos ļaudis, kas tanī bija, un nopostīja to pilsētu un apsēja to ar sāli.
46. Kad nu visi Šehemes pils namnieki to dzirdēja, tad tie gāja tai stiprā Berita dieva nama tornī.
47. Un Abimelēham tas tapa sacīts, ka visi Šehemes pils namnieki bija sapulcējušies.
48. Tad Abimelēhs gāja uz Calmon kalnu, viņš un visi ļaudis, kas pie viņa bija, un Abimelēhs ņēma cirvi savā rokā un nocirta koka zaru un to uzcēla un lika uz savu kamiesi un sacīja uz tiem ļaudīm, kas pie tā bija: ko esat redzējuši mani darām, to dariet steigšus tāpat.
49. Tad arī visi ļaudis nocirta ikkatrs zaru un gāja Abimelēham pakaļ, un tos pielika pie tā stiprā torņa un iededzināja pār tiem to torni ar uguni, ka visi Šehemes pils ļaudis nomira līdz tūkstoš vīru un sievu.
50. Un Abimelēhs gāja uz Tebecu un apmetās pret Tebecu un to uzņēma.
51. Bet pilsētas vidū bija stipra pils, uz turieni visi vīri un sievas un visi pilsētas namnieki bēga un ieslēdzās un uzkāpa uz pils jumtu.
52. Tad Abimelēhs nāca pie tās pils un karoja pret to un piegāja pie pils durvīm, viņu ar uguni sadedzināt.
53. Tad viena sieva nometa dzirnu akmens gabalu uz Abimelēha galvu un satrieca viņa galvas kausu. 2Sam 11.21.
54. Tad viņš steigšus piesauca to puisi, savu bruņu nesēju, un uz to sacīja: izvelc savu zobenu un nokauj mani, lai no manis nesaka: viena sieva viņu nokāvusi. Un viņa puisis to nodūra, ka nomira.
55. Kad nu Israēla vīri redzēja, ka Abimelēhs bija nomiris, tad tie gāja ikkatrs uz savām mājām.
56. Tā Dievs Abimelēham maksāja to ļaunumu, ko viņš bija darījis savam tēvam, nokaudams savus septiņdesmit brāļus.
57. Un Dievs Šehemes vīriem atmaksāja visu ļaunumu uz viņu galvām, un Jotama, JerubBaāla dēla, lāsti nāca pār tiem.