Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim, Jedutunam. Es esmu apņēmies, ka savu ceļu sargāšu, ka negrēkošu ar savu mēli; es sargāšu savu muti kā ar iemauktiem, kamēr bezdievīgais manā priekšā. ^*

2 Es esmu palicis kā mēms un klusu cietis, un nepieminu vairs labuma, bet manas sāpes vairojās. ^*

3 Mana sirds ir iekarsusi iekš manis; kad es par to domāju, tad es iedegos kā uguns; es runāju ar savu mēli:

4 Kungs, māci man manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es zinu, cik nīcīgs es esmu. ^*

5 Redzi, Tu manas dienas esi licis plaukstas platumā, un mans mūžs ir kā nekas Tavā priekšā; tiešām niecība vien ir ikviens cilvēks savā stiprumā. (Sela.)

6 Cilvēks staigā kā ēna un nieka dēļ raizējās; viņš krāj, bet nezin, kas to dabūs. ^*

7 Nu tad, uz ko man būs gaidīt, Kungs? Es cerēju uz Tevi.

8 Izglāb mani no visām manām pārkāpšanām, un neliec man ģeķiem palikt par apsmieklu.

9 Es esmu klusu un neatdaru savu muti; jo Tu to esi darījis. ^*

10 Atņem Savu mocību no manis, jo es nīkstu no Tavas rokas grūtuma. ^*

11 Kad Tu cilvēku pārmāci par noziegumiem, tad Tu iznīcini viņa skaistumu kā kodes; tiešām: visi cilvēki ir niecība. (Sela.) ^*

12 Klausi, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manu saukšanu, un neciet klusu pie manām asarām, jo es esmu svešinieks un piedzīvotājs Tavā priekšā, tā kā visi mani tēvi. ^*

13 Atstājies no manis, ka es atspirgstos, pirms noeju un vairs neesmu. ^*