Sv. Apustuļu darbi. ← 23. nodaļa. →
Pāvils aizbildinās priekš Jeruzālemes tiesas kungiem, 1; un jebšu Ananija viņu tādēļ sit, 2; taču Dievs viņu iepriecina naktī, 11; kādi Jūdi sarunājās Pāvilu nokaut, 12; bet viņu padoms top zināms, 16; caur Liziju novērsts, 22.
1. Un Pāvils, acis uz tiesu metis, sacīja: “Vīri, brāļi, es ar visai labu zināmu sirdi Dieva priekšā esmu dzīvojis līdz šai pašai dienai.” 24.16. 1Tim 1.13. 2Tim 1.3. Rom 4.2.
2. Bet tas augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas pie viņa stāvēja, viņam pa muti sist. Jāņ 18.22. Jer 20.1.2.
3. Tad Pāvils uz to sacīja: “Dievs tevi sitīs, tu nobaltēta siena! Tu še sēdi, mani tiesāt pēc bauslības, un tu pavēli, mani sist pret bauslību!” Mat 23.37. (Eceh 13.10.) Jāņ 7.51.
4. Un tie, kas tur klāt stāvēja, sacīja: “Vai tu augsto Dieva priesteri lamā?” Jāņ 18.22.
5. Un Pāvils sacīja: “Es nezināju, brāļi, viņu esam augsto priesteri, jo ir rakstīts: pret savu ļaužu virsnieku tev nebūs ļaunu runāt.” 2Moz 22.28.
6. Bet Pāvils zinādams, ka citi bija no saducejiem, citi no farizejiem, sauca augstās tiesas priekšā: “Vīri, brāļi, es esmu farizeja dēls, es topu tiesāts par to cerību, ka miroņi augšām celsies.” 24.15.21. 26.25. Filip 3.5.
7. Kad viņš to bija runājis, tad troksnis cēlās starp farizejiem un saducejiem, un tas pulks šķīrās.
8. Jo saduceji saka: augšāmcelšanās neesot, un neesot nedz eņģeļa, nedz gara; bet farizeji visu to apliecina. 4.2. Mat 22.23.
9. Un tur liela brēkšana sākās, un rakstu mācītāji no farizeju puses cēlās un tiepās sacīdami: “Mēs pie šā cilvēka nekā ļauna neatrodam; un ja kāds gars ar viņu ir runājis, vai kāds eņģelis, tad lai nekarojam pret Dievu.” p.8. (5.39.) 25.25. Jāņ 12.29. 18.38.
10. Bet kad troksnis vairojās, tad virsniekam rūpēja, ka Pāvils no tiem netaptu saplēsts, un viņš karavīriem pavēlēja noiet, to no viņu vidus izraut un novest uz lēģeri. 22.24.
11. Un nākošā naktī Tas Kungs viņam piestājās sacīdams: “Turi drošu prātu, Pāvil; jo itin tā, kā tu par Mani liecību esi devis Jeruzālemē, tāpat tev būs arī Romā liecināt.” 18.9. 19.21. 25.12. 27.24.
12. Un kad gaisma bija aususi, tad Jūdi sapulcējās un sazvērējās kopā sacīdami: “Mēs negribam ne ēst ne dzert, tiekams Pāvilu būsim nokāvuši.” Jāņ 16.2.
13. Un to bija vairāk nekā četrdesmit, kas tā bija sazvērējušies.
14. Šie nāca pie augstiem priesteriem un vecajiem un sacīja: “Mēs svēti esam nodievojušies, nekā nebaudīt, kamēr Pāvilu būsim nokāvuši. 22.5.
15. Tad nu dodiet ziņu virsniekam un augstai tiesai, lai to rītā pie jums atved, tā kā jūs viņa lietu gribētu labāki izklausināt; bet mēs esam gatavi to nokaut, pirms tas atnāk.”
16. Bet Pāvila māsas dēls šo viltu dzirdējis, atnāca un iegāja lēģerī un Pāvilam to pasludināja. p.10.
17. Un Pāvils vienu no kapteiņiem pasauca un sacīja: “Noved šo jaunekli pie virsnieka, jo viņam ir priekš tā kāda ziņa.” 21.32.
18. Tad nu šis to ņēma un noveda pie virsnieka un sacīja: “Tas saistītais Pāvils mani sauca un lūdza, šo jaunekli pie tevis atvest, jo viņam ar tevi kas jārunā.”
19. Un virsnieks to pie rokas ņēma un savrup aizgājis vaicāja: “Kas tev ir, ko man teikt?”
20. Un tas sacīja: “Jūdi saderējušies tevi lūgt, ka tu rītā Pāvilu liktu vest priekš augstās tiesas, tā kā tie gribētu viņu jo skaidri izklausināt.
21. Tad nu tu neļaujies no tiem pārrunāties; jo vairāk nekā četrdesmit vīri no tiem uz viņu glūn un paši nodievojušies, nekā ne ēst ne dzert, kamēr viņu būšot nokāvuši, un nu tie ir gatavi, gaidīdami no tevis to solīšanu.”
22. Tad virsnieks jaunekli atlaida pavēlēdams: “Nesaki to nevienam, ka tu to man esi zināmu darījis.”
23. Un tas, divus no kapteiņiem ataicinājis, sacīja: “Sataisiet divsimt karavīrus, ka tie iet uz Cezareju, un septiņdesmit jātniekus un divsimt strēlniekus ap to trešo stundu naktī.” 10.1. 25.1.
24. Viņš arī lika jājamus lopus parīkot, ka Pāvilu virsū sēdinātu un veselu novestu pie valdītāja Feliksa. Lūk 3.1. 20.20.
25. Un viņš grāmatu rakstīja ar šiem vārdiem:
26. “Klaudijs Lizijs tam viscienīgam valdītājam Feliksam prieku! 15.23. 24.3. Lūk 1.3. Jēk 1.1.
27. Šo vīru, kas no Jūdiem sagrābts un no tiem tik nenokauts, es, ar karavīriem pienācis, esmu izrāvis, dzirdēdams, ka viņš Romietis 21.30. 22.25.
28. Un gribēdams to vainu zināt, kādēļ tie viņu apsūdzēja, es viņu esmu vedis priekš viņu augstās tiesas. 22.30.
29. Un es viņu atradu apsūdzētu par viņu bauslības jautāšanām, bet viņš par neko netapa apsūdzēts, ar ko nāvi vai saites būtu pelnījis. 18.15. 23.9. 25.19.25. 26.31.
30. Un kad man tas padoms tapa zināms, kas Jūdiem bija pret šo vīru, tad es tūdaļ viņu pie tevis esmu sūtījis un sūdzētājiem pavēlējis, tavā priekšā izteikt, kas tiem ir pret viņu. Dzīvo vesels!” p.20. 24.8.
31. Tad nu karavīri, tā kā tiem bija pavēlēts, Pāvilu ņēma un pa nakti noveda uz Antipatridu.
32. Un otrā dienā tie viņu atstāja jātniekiem, ar viņu tālāk iet, un paši griezās atpakaļ uz lēģeri. p.23.
33. Viņi nu uz Cezareju nākuši un to grāmatu tam zemes valdītājam atdevuši, arī Pāvilu viņam nodeva.
34. Un zemes valdītājs grāmatu lasījis vaicāja, no kuras zemes tiesas viņš esot? Un dzirdējis, ka viņš no Kilikijas, 22.3.
35. Tas sacīja: “Es tevi izklausināšu, kad arī tavi sūdzētāji atnāks,” un pavēlēja, viņu Hērodus pilī apsargāt. 25.16. Mat 27.27.