Sv. Apustuļu darbi. ← 24. nodaļa. →
Pāvils priekš zemes soģa Feliksa top apsūdzēts, 2; aizbildinās, 10; Felikss negrib to tiesu spriest, 22; bet aiziedams Pāvilu cietumā atstāj, 27.
1. Un pēc piecām dienām augstais priesteris Ananija nonāca ar vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa. 23.2.14.
2. Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams:
3. “Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Felikss, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam. 23.26.
4. Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos.
5. Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir Nacareju draudzes priekšnieks, 17.6. Lūk 23.2. 1Kor 4.13. Mark 14.67. Mat 2.23. Jāņ 1.46.
6. Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt. 21.28.
7. Bet Lizijs, virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis. 23.27.
8. Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam.”
9. Bet Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot.
10. Bet Pāvils, kad zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: “Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu. 26.1.2.3.
11. Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt.
12. Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz sinagogās, nedz pilsētā troksni ceļam. 25.8.
13. Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz. 25.7.
14. Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; p.5. 22.4. 26.22. 2Tim 1.3.
15. Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, gan taisniem, gan netaisniem. 23.6. 26.6-8. Lūk 14.14. Dan 12.2.
16. Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā. 23.1. 2Kor 1.12. Ebr 13.18. 1Pēt 3.16.
17. Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus. 21.24. Rom 15.25.
18. Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa. 21.27.
19. Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani.
20. Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā?
21. Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts.” 23.6.
22. Un kad Felikss to dzirdēja, tad viņš spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: “Kad Lizijs, virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu.” p.14.23.26.
23. Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt. 19.22. 21.8.
24. Un pēc kādām dienām Felikss atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu.
25. Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Felikss pārbijās un atbildēja: “Šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu.” 10.42. Ebr 6.2.
26. Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja.
27. Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Fēsts nāca Feliksa vietā, un Felikss gribēdams Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā. 25.9.14. Mark 15.15.