Sv. Apustuļu darbi. ← 25. nodaļa. →
Pāvils priekš Fēsts no tiem Jūdiem top apsūzēts, 1; bet tie pret viņu nespēj nenieka, 4; un top uz Cezareju sūtīti, kur Pāvils pats klāt, 6; Pāvils piesauc ķeizaru, 10; Agrippa pats Pāvilu izklausina, 22.
1. Tad nu Fēsts, to zemes valdību uzņēmis, gāja pēc trim dienām no Cezarejas uz Jeruzālemi. 23.23. 24.27.
2. Un tur viņam augstais priesteris un augstākie no Jūdiem sūdzēja pret Pāvilu un viņu lūdza, 24.1.
3. Želastības prasīdami pret viņu, ka tas viņu uz Jeruzālemi sūtītu, glūnēdami, ka viņu uz ceļa nokautu. p.11. 23.15.
4. Tad Fēsts atbildēja, ka Pāvils topot sargāts Cezarejā, un ka viņš pats gribot drīz turp aiziet. 24.23.
5. Kas nu jūsu starpā to var (tā viņš sacīja), tie lai līdz noiet un to apsūdz, ja kāda vaina ir pie šā vīra.
6. Un kad viņš pie tiem vairāk kā desmit dienas bija palicis, tad viņš nāca uz Cezareju un otrā dienā, uz soģa krēsla sēdēdams, viņš pavēlēja, Pāvilu atvest. 18.12. Jāņ 19.13.
7. Un kad tas bija atnācis, tad tie no Jeruzālemes nākušie Jūdi apkārt stāvēja, daudz un grūtas vainas pret Pāvilu nesdami, ko tie nevarēja pierādīt. 24.13.
8. Jo tas tā aizbildinājās: “Es neko neesmu grēkojis, ne pret Jūdu bauslību, ne pret Dieva namu, ne pret ķeizaru.” 24.12.
9. Bet Fēsts gribēdams tiem Jūdiem pa prātam darīt, atbildēja un uz Pāvilu sacīja: “Vai tu gribi uz Jeruzālemi iet, lai es tevi tur tiesāju par šīm lietām?” 24.27.
10. Bet Pāvils sacīja: “Es stāvu priekš ķeizara soģa krēsla, tur man pienākas tapt tiesātam, Jūdiem es nekādu netaisnību neesmu darījis, kā arī tu jo labi zini. 22.28.
11. Bet ja es netaisnību esmu darījis un nāvi kaut kā pelnījis, tad es neliedzos mirt; bet ja tas nav nekas, par ko tie mani apsūdz, tad neviens pēc viņu patikšanas mani viņiem nevar nodot. Es ķeizaru piesaucu.” p.3.9.16. 18.24. 26.32. 2Sam 14.32.
12. Tad Fēsts ar tiem runas kungiem sarunājies atbildēja: “Ķeizaru tu esi piesaucis, pie ķeizara tev būs noiet.” p.25. 27.1. 28.18.19.
13. Bet kad kādas dienas bija pagājušās, tad ķēniņš Agrippa un Berniķe nāca uz Cezareju, Fēstu apsveicināt.
14. Un kad tie kādas dienas tur bija pakavējušies, Fēsts ķēniņam stāstīja Pāvila lietas sacīdams: “Še ir viens vīrs no Feliksa atstāts cietumā; p.19.26. 24.27.
15. Par to, kad es biju Jeruzālemē, augstie priesteri un Jūdu vecaji pienesa sūdzību un lūdza spriedumu pret viņu; p.2.3.
16. Tiem es atbildēju: Romiešiem nav ieradums, kādu cilvēku nodot uz nomaitāšanu, pirms tas, kas apsūdzēts, sūdzētājus nav redzējis savā priekšā un nav vaļu dabūjis par to sūdzību aizbildināties. p.11. 23.30.
17. Kad nu tie šeitan bija sanākuši, tad es bez nekādas kavēšanās otrā dienā uz soģa krēsla sēdēdams pavēlēju, to vīru atvest; p.6.
18. Pret to sūdzētāji stāvēdami nekādu lietu nav pienesuši, ko es par ļaunu būtu uzskatījis.
19. Bet tiem bija kādas apjautāšanas pret viņu par savu pašu māņu ticību un par kādu Jēzu, kas esot nomiris, par ko Pāvils sacīja, Viņu esam dzīvu. 18.25. 23.29. 26.8.23.
20. Un šo strīdus lietu labi nesaprazdams, es sacīju: vai tas gribot uz Jeruzālemi iet un tur par šīm lietām likties tiesāties. p.9.
21. Bet kad Pāvils prasīja, lai uz paša ķeizara spriedumu taptu sargāts; tad es pavēlēju to sargāt, tiekams es viņu pie ķeizara sūtīšu.” p.11.12.
22. Un Agrippa sacīja uz Fēstu: “Es pats arīdzan šo cilvēku gribētu dzirdēt;” un viņš sacīja: “Rīt tu to dzirdēsi.” Lūk 23.8.
23. Tad nu otrā dienā, kad Agrippa un Berniķe ar lielu greznību nāca un ar virsniekiem un pilsētas augstiem vīriem iegāja tiesas namā, Pāvils pēc Fēsta pavēles tapa atvests.
24. Un Fēsts sacīja: “Agrippa ķēniņ un visi jūs vīri, kas klāt esat, jūs šo redzat, par ko visa Jūdu draudze tā Jeruzālemē kā arī šeitan mani ir piesaukusi un brēc, ka tam nebūs vairs dzīvot. 21.36. 22.22.
25. Bet es esmu atradis, ka tas neko nav darījis, ar ko nāvi būtu pelnījis; un tādēļ, ka tas pats ķeizaru ir piesaucis, tad es esmu spriedis, viņu sūtīt. p.11.
26. Bet man par šo nav nekādas skaidrības, ko valdniekam lai rakstu. Tādēļ es jums to esmu priekšā vedis un visvairāk tev, ķēniņ Agrippa, lai es pēc notikušas izklausīšanas zinu, kas jāraksta. 21.34. 26.3.27.
27. Jo man šķiet, aplamu lietu esam, vienu saistītu sūtīt un tās vainas pret to neuzrādīt.”