Saturs

Grāmata Ebrejiem. 6. nodaļa.

Mācības pamats, 1; mūžīgā pazušana, 4; cerības enkurs.

1. Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu,  9,14. Ap.darb.20,21. 1Kor.3,10. Gal.3,1.

2. Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību.  9,10. Jāņ.3,25. Ap.darb.2,38. 8,17. 17,31.32. 24,15.25. (3Moz.8,14. 4Moz.27,18.)

3. Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj.  p.7. 5,11.

4. Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši tās debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Tā Svētā Gara,  10,26.32. Jāņ.4,10. 1Pēt.2,3.

5. Un baudījuši to labo Dieva vārdu un tās nākamās pasaules spēkus,  2,5. Jes.52,7. (Jer.33,14.)

6. Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā.  10,29. (12,17.) 2Pēt.2,20.21.

7. Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva.  5Moz.11,11. Jes.55,10. 2Pēt.1,3-8.

8. Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā.  10,27. 1Moz.3,18. 5Moz.29,23. 2Sam.23,6.7. Jes.5,6. 2Tim.3,8.

9. Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam.  2Kor.7,16. Gal.5.10.

10. Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un to mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs tiem svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet.  10,33. Mal.3,16. 1Tes.1,3. Parād.2,2.19. (Tit.3,14.)

11. Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam;  3,6.14.

12. Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto tās apsolīšanas.  5,11. 13,7.

13. Jo kad Dievs Ābrahāmam to apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša,  Jes.45,23.

14. Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu.  1Moz.22,16.17.

15. Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts.  10,36. Jēk.5,7.8.

16. Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu.  2Moz.22,11. (Sak.18,18.)

17. Tad nu Dievs, gribēdams tiem apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis;  11,9. Lūk.1,73.

18. Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies to solīto cerību saņemt;  Rom.3,4. Tit.1,2.

19. Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškaramā auta iekšpusē.  9,3.24.

20. Kur Jēzus kā priekštecētājs par mums ir iegājis, pēc Melhizedeka kārtas par augstu priesteri palicis uz mūžību.  2,10. 4,14. 5,6. 10,20. 12,2.