Pravietis Habakuks. ← 3. nodaļa. →

Lūgšana par Dieva žēlastību.

1. Pravieša Habakuka lūgšana, pēc augstas dziesmas dziedama: Kungs, kad es dzirdēju Tavu slavu, tad es izbijos.

2. Kungs, tas ir Tavs darbs, izdari to gadiem ritot, gadiem ritot dari to zināmu. Dusmībā piemini žēlastību.  Dāv.dz 90.15.

3. Dievs nāk no Tēmana un Svētais no Pārana kalniem. (Sela.). Viņa augstība apklāj debesis, un zeme ir pilna Viņa slavas.  5Moz 33.2. Dāv.dz 8.2. 72.19. Jer 49.7.

4. Un spožums atspīd kā (saules) gaisma un stari Viņam abējās pusēs, un tur Viņa spēcība slēpjās.  Dāv.dz 18.12. 50.2.

5. Viņa priekšā iet mēris, un sērga uz viņa pēdām.  Joēl 2.3.

6. Viņš stāv un satrīcina zemi, Viņš skatās un biedina tautas, mūžīgie kalni šķīst, vecu vecie pakalni grimst; Viņš staigā mūžības ceļus.  Jes 2.14. 34.11. 41.15. Jer 51.25.

7. Es redzēju Moru ļaužu teltis postā un Midiāniešu dzīvokļus drebam.  Soģ 7.13.

8. Vai Tu par upēm esi apskaities, ak Kungs, vai Tev dusmas par ūdeņiem, vai Tev bardzība par jūru, ka Tu brauci ar Saviem zirgiem uz Saviem glābšanas ratiem?  Dāv.dz 114.3.5.

9. Tavs stops izvilkts spīd, rīkste, vārdos zvērēta (Sela.). Zemi Tu skaldi upēs.  2Moz 32.13. Dāv.dz 7.13. 114.8.

10. Kalni Tevi ierauga, un tiem paliek bail, ūdens plūdi plūst, dziļums kauc, un augsti paceļ savas rokas.  Dāv.dz 77.17. 114.4.6.

11. Saule un mēness paliek stāvot savā mājoklī, Tavām bultām šaujoties un spīdot, Taviem šķēpiem spīdot un zibot.  Joz 10.13. Dāv.dz 18.15.

12. Dusmībā Tu samini zemi, bardzībā Tu sadragā tautas.  Mih 4.13.

13. Tu izej, glābt Savus ļaudis, glābt Savu svaidīto, Tu satrieci bezdievīgā nama galvu, atsegdams pamatu līdz pat kaklam. (Sela.)  Dāv.dz 89.36. 110.6. Jer 51.58.

14. Ar viņa paša šķēpiem Tu satrieci viņa karavīru galvu, kas kā vētra nāk, mani izkaisīt, kam prieks, nabagu aprīt slepenībā.  Dāv.dz 10.9.

15. Tu jāji ar saviem zirgiem pa jūru, pa varenu ūdeņu plūdiem.

16. Kad es to dzirdēju, tad manas iekšas trīcēja, no tās balss drebēja manas lūpas; puveši nāk manos kaulos, es trīcu savā vietā, ka man klusu jāgaida tā bēdu diena, kad celsies pret tiem ļaudīm, kas tos spaidīs.  Dāv.dz 31.10. Sak 14.30. Dan 12.1.

17. Ja vīģes koks nezaļos, un augļu nebūs vīna kokam; eļļas koka augums nepiepilda cerības, un tīrumi nenes barību, avis izzudušas no ganībām un lopa nav laidaros.  Joēl 1.10.

18. Bet tomēr es priecāšos iekš Tā Kunga, es līksmošos iekš Dieva, sava Pestītāja.  Jes 61.10. Lūk 1.47.

19. Tas Kungs Dievs ir mans stiprums, viņš dara man kājas kā stirnām un mani vedīs pa maniem kalniem. - Dziedātāju vadonim uz manām koklēm.  Dāv.dz 4.1. 18.34. (Jes 40.29.).