Evaņģēlijs, uzrakstīts no sv. Jāņa. ← 12. nodaļa. →
Jēzus ēd pie Lācara, 2; Marija Viņu svaida, 3; tie ļaudis Jēzu un Lācaru grib redzēt, 9; Kristus iejāj Jeruzālemē, 12; Grieķi Viņu grib redzēt, 20; Kristus māca par Savu un Savējo ciešanu un pagodināšanu, 23; Jūdu neticība, 37.
1. Jēzus nu sešas dienas priekš Pashā nāca uz Betaniju, kur Lācars bija, kas bija miris, un ko Viņš uzmodinājis no miroņiem. 11.1.43. Mat 26.6.
2. Tad tie Viņam tur mielastu sataisīja, un Marta kalpoja; un Lācars bija viens no tiem, kas ar Viņu pie galda sēdēja. Lūk 10.39.40.
3. Bet Marija, vienu mārciņu ļoti dārgu un it tīru nardu eļļu ņēmusi, svaidīja Jēzus kājas un žāvēja Viņa kājas ar saviem matiem. Un nams tapa pilns no zāļu smaržas. Lūk 7.38.
4. Tad viens no Viņa mācekļiem, Jūdas Sīmaņa dēls Iskariots, kas pēc tam Viņu nodeva, saka: 6.71. 13.26. 18.2.
5. “Kādēļ šī nardu eļļa nav pārdota par trīs simt grašiem, un tas nav dots nabagiem?” 6.7.
6. Bet to viņš nesacīja, tāpēc ka viņam par nabagiem rūpēja, bet tāpēc ka viņš bija zaglis un maku turēja, un nesa, kas tapa dots. 13.29. Lūk 8.3.
7. Tad Jēzus sacīja: “Laid viņu mierā, viņa to uz Manu bēru dienu ir pataupījusi. Mat 26.12.
8. Jo nabagi ir vienmēr pie jums, bet Es neesmu vienmēr pie jums.” 5Moz 15.11.
9. Tad liels pulks Jūdu ļaužu nomanīja Viņu tur esam, un nāca ne vien Jēzus dēļ, bet ka tie arī redzētu Lācaru, ko Viņš bija uzmodinājis no miroņiem. p.1.
10. Un tie augstie priesteri sarunājās, arī Lācaru nokaut; 11.47.
11. Jo viņa dēļ daudz Jūdu nogāja un ticēja uz Jēzu. 11.45.
12. Otrā dienā liels ļaužu pulks uz svētkiem nācis, dzirdēdams, ka Jēzus nākot uz Jeruzālemi, 11.56. Mat 21.8.
13. Ņēma zarus no palmu kokiem un izgāja Viņam pretī un kliedza: “Ozianna, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā, Israēla Ķēniņš.” 1.49. 3Moz 23.40. Dāv.dz 118.25.26.
14. Un jaunu ēzeli atradis, Jēzus sēdās virsū, tā kā rakstīts: Mat 21.1. Zaha 9.9.
15. “Nebīsties, tu Ciānas meita, redzi, tavs Ķēniņš nāk, sēdēdams uz ēzeļa kumeļa.”
16. Bet to Viņa mācekļi no iesākuma nesaprata. Bet kad Jēzus bija pagodināts, tad tie atgādinājās, ka tas par Viņu bija rakstīts, un ka tie Viņam to bija darījuši. 2.22. 7.39.
17. Jo ļaudis, kas pie Viņa bija, apliecināja, ka Viņš Lācaru bija izsaucis no kapa un to uzmodinājis no miroņiem. 11.45. Lūk 19.37.
18. Tādēļ arīdzan ļaudis Viņam pretī gāja, kad tie bija dzirdējuši, ka Viņš šo brīnuma zīmi bija darījis.
19. Tad farizeji savā starpā sacīja: “Jūs redzat, ka jūs neko nespējat! Redzi, visa pasaule Viņam iet pakaļ.” 3.26. 11.48.50. Mark 1.37.
20. Un tur bija kādi Grieķi no tiem, kas uz svētkiem bija nākuši, Dievu pielūgt. 7.35. Ap.darb 8.27.
21. Šie gāja pie Filipa, kas bija no Betsaidas iekš Galilejas, un viņu lūdza sacīdami: “Kungs, mēs gribam Jēzu redzēt.” 1.44. Mat 11.21. Lūk 19.3.
22. Filips nāk un to saka Andrejam, un Andrejs un Filips to saka Jēzum.
23. Bet Jēzus tiem atbildēja sacīdams: “Tā stunda ir nākusi, ka Tas Cilvēka Dēls top pagodināts. 13.32. 17.1.
24. Patiesi, patiesi, Es jums saku: ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst, tad tas paliek viens pats; bet ja viņš nomirst, tad tas nes daudz augļus. 1Kor 15.36.
25. Kas savu dzīvību tur mīļu, tas to pazaudēs; un kas savu dzīvību šinī pasaulē ienīst, tas to paturēs uz mūžīgu dzīvošanu. Lūk 17.33.
26. Ja kas Man grib kalpot, tas lai staigā Man pakaļ; un kur Es būšu, tur arī Mans kalps būs; un ja kas Man kalpos, to Mans Tēvs cienīs. 14.3. Lūk 9.23.
27. Tagad Mana dvēsele ir satriekta. Un ko lai es saku? Tēvs, izpestī Mani no šās stundas! Bet tāpēc Es uz šo stundu esmu nācis. Mat 26.38. Mark 14.35.
28. Tēvs, pagodini Savu vārdu.” Tad balss no debesīm nāca: “Es To esmu pagodinājis un To atkal pagodināšu.” Mat 3.17.
29. Tad ļaudis, kas tur stāvēja, to dzirdējuši, sacīja: “Pērkons rūca!” Citi sacīja: “Eņģelis ar Viņu runājis.” Ap.darb 23.9.
30. Jēzus atbildēja un sacīja: “Šī balss ne Manis, bet jūsu dēļ ir notikusi. p.44. 11.42.
31. Tagad ir šīs pasaules tiesa; tagad šīs pasaules virsnieks taps izmests ārā. 9.39. 14.30. 16.11. Kol 2.15. (2Kor 4.4.).
32. Un Es, kad Es no zemes būšu paaugstināts, Es visus vilkšu pie Sevis.” 3.14. 6.44. 8.28. 11.52.
33. Bet to Viņš sacīja zīmēdams, kādā nāvē Viņam bija mirt. 18.32.
34. Tad ļaudis Viņam atbildēja: “Mēs no bauslības esam dzirdējuši, ka Kristum būs palikt mūžīgi, un kā Tu saki, ka Tam Cilvēka Dēlam būs tapt paaugstinātam? Kurš ir šis Cilvēka dēls?” Dāv.dz 45.7. 72.7.17. 110.4. Dan 7.13.14.
35. Tad Jēzus uz tiem sacīja: “Gaišums vēl mazu brīdi pie jums ir. Staigājiet, kamēr jums vēl ir gaišums, ka tumsība jūs neaizņem. Un kas tumsībā staigā, tas nezina, uz kurieni tas iet. p.46. 7.33. 11.9.10. Jer 13.16.
36. Ticiet uz gaišumu, kamēr jums vēl ir gaišums, ka jūs paliekat par gaismas bērniem.” Lūk 16.8.
37. To Jēzus runāja un aizgāja un no tiem paslēpās. Un jebšu Viņš tik daudz brīnuma zīmes viņu priekšā bija darījis, tomēr tie neticēja uz Viņu, 7.31. Mat 23.39. Ap.darb 2.22.
38. Ka pravieša Jesajas vārds piepildītos, ko viņš ir sacījis: “Kungs, kas mūsu sludināšanai ticējis, un kam Tā Kunga elkonis parādīts?” 19.24. Jes 53.1.
39. Tāpēc tie nevarēja ticēt, ka Jesaja atkal ir sacījis: Jes 6.9.10. Mat 13.14.
40. “Viņš viņu acis ir aptumšojis un viņu sirdis apcietinājis, ka tie ar acīm neredz un sirdī nesaprot un neatgriežas, ka Es tos dziedinātu.”
41. To Jesaja sacīja, kad tas Viņa godību redzēja un par Viņu runāja. Jes 6.1.
42. Tomēr arī daudz no virsniekiem ticēja uz Viņu, bet farizeju dēļ viņi to neizteica, ka netaptu izslēgti no draudzes. 7.48. 9.22.
43. Jo tie godu pie cilvēkiem vairāk mīlēja nekā godu pie Dieva. 5.44. (Mat 15.9. Kol 2.23.).
44. Un Jēzus sauca un sacīja: “Kas tic uz Mani, tas netic uz Mani, bet uz To, kas Mani sūtījis. 5.24.30.38. 7.16.
45. Un kas Mani redz, tas redz To, kas Mani sūtījis. 8.19. 10.30. 14.9.
46. Es, tas gaišums, esmu nācis pasaulē, lai ikkatrs, kas tic uz Mani, nepaliek tumsībā. p.35. 8.13.
47. Un ja kas Manus vārdus dzird un netic, tad Es to netiesāju, jo Es neesmu nācis, pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt. 3.17.18.
48. Kas Mani nicina un Manus vārdus nepieņem, tam ir, kas viņu tiesā: Vārds, ko Es esmu runājis, tas viņu tiesās pastara dienā. 3.18. 8.24.25.
49. Jo Es no Sevis neesmu runājis, bet Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, tas Man pavēlējis, ko lai Es saku, un ko lai Es runāju. 5.19. 7.17. 8.26.28.35.
50. Un Es zinu, ka Viņa pavēle ir mūžīga dzīvošana. Tāpēc, ko Es runāju, to Es tā runāju, kā Man Tas Tēvs ir sacījis.” 5.30.